Pēc dažām dienām, 21. martā, sāksies astronomiskais pavasaris un izlidos pirmais tauriņš.
Pēc dažām dienām, 21. martā, sāksies astronomiskais pavasaris un izlidos pirmais tauriņš. Tas būs trīskrāsains – sarkanbalti zils kā Francijas karoga krāsas. Tauriņš ir kultūras festivāla “Francijas pavasaris” simbols. Programmā piedāvāts ap 200 kultūras norišu, kas Latvijā turpināsies līdz 21. jūnijam.
Vēl ne reizi mūsu valsts vēsturē dižā un senā Eiropas valsts nav prezentējusi savu kultūru tik plaši un daudzveidīgi. Tā uzskata festivāla goda prezidents Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Jau kopš 90. gadu sākuma viņš sācis veidot radošus kontaktus ar Francijas muzejnieku un mākslas zinātnieku aprindām, kas pirms pāris gadiem izvērtušies Rundāles pils muzeja un Versaļas pilsētas mērijas nopietnā sadarbībā. Muzeja direktors ir lasījis vairākas publiskas lekcijas gan Francijas akadēmiskās aprindās, gan studentu un citu interesentu auditorijās. Neviens, kurš tajās ir piedalījies, vairs nešaubās, ka mazā Latvija izsenis bijusi piederīga Eiropai, esot tās kultūras sastāvdaļa.
Kad Imants Lancmanis runā franciski, grūti iedomāties, ka tā nav viņa dzimtā valoda. Kādā sarunā direktors atklāja, ka nav apmeklējis kursus un privātskolotājus, franču valodu apgūstot pašmācībā, ārkārtīgas intereses un mīlestības pret franču kultūru vadīts. Latviešu inteliģences vairākām paaudzēm piemitusi dziļa aizraušanās ar Franciju, emocionāli vibrējoša, netverama attieksme, kam nav analogu. Rakstnieki Elza Stērste, Sorbonnas universitātes absolvente, Edvarts Virza, gleznotājs Jānis Valters un vēl citi viņu laikabiedri 20. gadsimta pirmajā pusē pārstāv šī strāvojuma vecāko paaudzi. Vēlāk šo tradīciju, padomju okupācijas varas apdraudēta, konsekventi turpina Rīgas “Franču grupa” – jauni literāti un tulkotāji. Viņu mīlestību pret franču kultūru valdošais režīms uzskatīja par galveno ieganstu, lai grupas dalībniekus uz daudziem gadiem izolētu politieslodzīto nometnēs Sibīrijā. Bet viņi atgriezās un turpināja iesākto.
Viena no manas jaunības mīļākajām grāmatām ir Maijas Silmales tulkotā franču 20. gadsimta dzejas izlase “Es tevi turpinu”. Tagad šķiet gluži neticami, ka 1970. gadā latvieši brīvi varēja lasīt franču sirreālisma pamatlicēju darbus. Tolaik latviski bija pieejams arī Antuāna de Sent-Ekziperī viss literārais mantojums, par franču klasiķiem nerunājot. Absurdajā politiskajā sistēmā par vislielāko draudu tika uzskatīta tieši 20. gadsimta Rietumu avangarda literatūra un māksla, bet franču kultūra bija teju pati nevēlamākā, jo pārstāvēja šo virzienu visspilgtāk. Atceros savus studiju biedrus, kuri iestājās franču valodas kursos, lai iemācītos pareizi izrunāt impresionisma gleznotāju uzvārdus un darbu nosaukumus. It kā smieklīgi un bērnišķīgi, bet toreiz motivācija šķita ļoti nopietna.
Tikai tagad saprotu, ka mūs vadīja neapzināta vēlme justies kaut mazliet piederīgiem Eiropai, bet Francija līdzinājās puspavērtam vēdlodziņam, no kura plūst brīvības elpa.
