Pavasaris modina ne tikai dabu, bet arī autobraucējus, kuri spēkratus mēdz nolikt ziemas guļā. Ir un droši vien vienmēr būs tāda autovadītāju grupiņa – piesardzīgie.
Pavasaris modina ne tikai dabu, bet arī autobraucējus, kuri spēkratus mēdz nolikt ziemas guļā. Ir un droši vien vienmēr būs tāda autovadītāju grupiņa – piesardzīgie.
Sezona sākusies
Kāda pusmūža kundzīte par braucamrīku ļoti gādā un uzskata, ka nav jēgas gada aukstajos mēnešos to bendēt sālsputrā. Autiņš viņai tiešām kā bilde, un pirmais izbraukums pavasarī vienmēr ir nedaudz satraucošs. Kaut arī šoferētājas stāžs nav niecīgs, ar bažām viņa izved mašīnu pavasara ceļos un saulītē. Sak”, pēc stāvēšanas taču var kāda ķibele gadīties.
Pirmā tūre parasti nav tālu, jo autovadītāja negrib sevi pakļaut nejaušībām. Kad uzticamais dzelzs rumaks ir iezviedzies, viņai tūdaļ priecīgāks prāts. Pirmais iecerētais brauciens parasti mēdz būt Bauskas tuvumā. Iekārtojoties sēdeklī, pārņem tā labā sajūta – beidzot esmu neatkarīga. Salonā ieskanas kundzes iemīļotās melodijas, ko viņa parasti atskaņo, dodoties ceļā. Un – aidā – autosezona sākusies. Ceļš sauss, spoži nopulētajai virsbūvei nedraud dubļu “rotājumi”. Ar atvieglojumu dāma stūrē autiņu. Kad klāt ir ceļa posms, kur var iekārtoties, lai apgrieztos, viņa nedaudz samulst. Vai tiešām no stāvēšanas būtu kaut kas atgadījies un braucamo vairs nevar pārslēgt atpakaļgaitā? Autovadītāja ievelk elpu un mierīgi apsver, vai visas kustības ir pareizas. Manevrs tomēr izdodas, un autiņš ripo tālāk.
Klusē kā zivs
Uzskatīdama, ka jaunā sezona sākusies veiksmīgi, šoferētāja mašīnu novietoja garāžā. Pēc dažām dienām atkal vajadzēja doties ceļā, bet nekas nesanāca. Autiņu gluži vienkārši nevarēja iedarbināt. Protams, tūdaļ tika aicināts meistars. Kā viņš ieslēdza aizdedzes atslēgu, mašīna ierūcās. Īpašniece atvainojās, jo darbā aizņemtais vīrs par it kā viltus izsaukumu priecīgs nebija. Izskatījās, viņš pat nenoticēja iepriekš norādītai vainai.
Kundze nākamajā dienā pati sēdās pie stūres, un ar pirmo šķīlienu viss bija kārtībā. Iekšējs nemiers tomēr viņā gruzdēja, bet vienīgais mierinājums bija meistara teiktais: “Meklējiet mani, līdzko nevarat mašīnu iedarbināt.” Līdzīgas situācijas atkārtojās, un īpašniece jau bija sadomājusi niķīgo mašīnu vest uz tirgus placi, jo nevarēja prognozēt, kad atkal spēkrats klusēs kā zivs. Vienureiz viņa aizbrauca līdz autotirgotājiem, bet mašīna kā sazvērējusies atkal zaudēja valodu. Kā gan tādu pārdosi?
Kādudien spītniece beidzot tika aizšlepēta pie meistara. Gudri vīri, prātodami, kas par vainu, bija apsvēruši daudz variantu. Izrādījās, ka ķibele gaužām vienkārša – viens drošinātājs bija sabojājies, tādēļ ik pa laikam autiņu nevarēja iedarbināt. Ar meistarīgu paņēmienu izdevās bojājumu novērst, un autiņš ripo vēl šo baltu dienu.
