Codes pagastā blakus viena otrai ir divas mājas ar līdzīgiem un interesantiem nosaukumiem – «Rudlapas» un «Rudlapiņas».
Codes pagastā blakus viena otrai ir divas mājas ar līdzīgiem un interesantiem nosaukumiem – “Rudlapas” un “Rudlapiņas”.
Kā noskaidrojās, ar lapu sārtošanos rudenī šiem vārdiem nav nekāda sakara. Pirms kara Codes četrgadīgajā skolā strādājis skolotājs Jēkabs Rudlaps. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados netālu no skolas viņš cēlis māju, kas nosaukta skolotāja uzvārdā.
Šodien “Rudlapas” atbraucējus sagaida ar tukšām logu ailēm un uguns nopostītu jumtu. Taču “Rudlapiņās” dzīvo un saimnieko Astrīda un Valdis Skalbergi.
Evelīna palīdz vecvecākiem
“Esam divi pensionāri, strādājam, cik spējam. Kā jau laukos, darbs seko darbam. Ir savi rukši, gotiņa, mājputni, tiem arī visa diena jāveltī. Ja būtu vairāk spēka, tad daudz vairāk varētu izdarīt,” savas ikdienas gaitas atklāj Astrīda Skalberga. Tomēr sarunai ar “Bauskas Dzīvi” ir atrasts brītiņš. Istabā tiek iespundēts Lācis, viens no četriem mājas sargiem, taču nemierīgais Rūcis paliek turpat un, skaļi riedams, izrāda neapmierinātību ar negaidītajiem viesiem.
Pieaugušo sarunās ar interesi noklausās mazmeita Evelīna, kuru vecāmāte uzteic kā čaklu palīgu mājas darbos – zemenes lasot, puķes paravējot. Meitene piebilst, ka šovasar iemācījusies sienu vālot un palīdzējusi to darīt vecamtēvam.
Kūtī atrasta grifele
Astrīda atceras, ka viņas mamma Austra Jakušenoka stāstījusi – kūts “Rudlapās” celta uz senās pagasta skolas pamatiem. Vēl pirms daudziem gadiem tur atrasta tāfele un grifele, uz kuras savulaik bērni rakstījuši. Savukārt “Rudlapiņas” bijusi kādreizējā kalpu māja.
“Agrāk jau šai ēkai nosaukuma nebija. Viss kopā bija “Rudlapas”. Kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vajadzēja īpašumus reģistrēt, tad es mūsu mājai izdomāju Rudlapiņu vārdu,” stāsta Astrīda.
Grūti izrunājams nosaukums
Viņa arī atzīst, ka labprāt ko uzzina par agrākajiem laikiem. Kādreiz esot dzirdējusi nostāstus par to, kā Codes vārds cēlies. “Tepat netālu ir Cedes upīte, kas ietek Īkstrumā un tālāk Iecavā. Muižā dzīvojis vācu barons, kuram bijis grūti īpatnējo latviešu vārdu “Cede” izrunāt. Kā teicis, tā viņam vienmēr sanācis Code. No tā arī Codes nosaukums cēlies,” savu versiju klāsta A. Skalberga.
Nostāstu par senākiem laikiem un dažādiem šīspuses ticējumiem Astrīdas Skalbergas krājumā ir daudz. Klausoties vēl kādu agrāko laiku paražu, “Bauskas Dzīves” korespondenti pamana, ka viņi nav vienīgie klausītāji.
Audžutēva vēlme piepildās
Pastiepuši kaklus, no netālās ligzdas cilvēku balsīm uzmanību pievērš divi stārķu bērni. Astrīdai uzreiz ir savs stāsts arī par elektrības stabā uzbūvēto vairāk nekā metru augsto ligzdu. “Mans audžutēvs Jānis Jakušenoks dikti gribēja, lai pie mājas dzīvo stārķi. Viņš pat bija gatavs ozola galotnē ligzdai pamatus ielikt. Taču tas neizdevās. Kad tēvs nomira, nākamajā pavasarī elektrības staba galā sev mitekli sāka iekārtot stārķu ģimene. Tā viņi te dzīvo jau kādus gadus divdesmit. Interesanta un zīmīga sakritība,” secina Astrīda Skalberga.
