Ar lielu pietāti viensētu «Lejasūdri», kas atrodas pirms Iecavas novada Rosmes, kopj Skaidrīte Kaminska ar māsām Rasmu Mažāni un Dzidru Pāni. Saimnieces atguvušas dzimtas īpašumu, mājas ir ļoti latviskas, stāstīja novada dārzniece Daina Rudzīte.
Ar lielu pietāti viensētu “Lejasūdri”, kas atrodas pirms Iecavas novada Rosmes, kopj Skaidrīte Kaminska ar māsām Rasmu Mažāni un Dzidru Pāni. Saimnieces atguvušas dzimtas īpašumu, mājas ir ļoti latviskas, stāstīja novada dārzniece Daina Rudzīte.
Pa ozolu aleju
Uz “Lejasūdriem” ved ozolu aleja. Pirms satikšanās ar saimniecēm “Bauskas Dzīve” prātoja, ka varenos kokus savulaik droši vien stādījis vietējais muižnieks. Taču vēlāk noskaidrojām – ozolus dēstījis māsu vectēvs, kad ieguvis zemi izpirkšanai no barona. Tas bijis 19. gadsimta vidū. “Lejasūdri” pārdzīvojuši abus pasaules karus. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā lepnā ozolu aleja veda uz divām lielām kaimiņu zemnieku sētām. Tajās saimniekoja Skaidrītes, Rasmas un Dzidras ģimene – Kalniņi – un kaimiņi Ziediņi. Viņu sēta bija lielāka par “Lejasūdru” saimniecību. Tā bijusi arī sena, to varot redzēt Smedes kapos – Ziediņiem senči tur jau simtiem gadu guļ. Zemnieki ļoti sīvi saimniekoja.
Stikli, dadži un žurkas
“Esam atguvušas savu īpašumu jau 17 gadu. Trīs māsas saimniekojam. Es šeit dzīvoju pastāvīgi,” atklāja S. Kaminska. Atgriezušās tēva tēva mājās, sākumā saimnieces ķērušās nevis pie remonta, bet pie apkārtnes iekopšanas. Visur bijuši stikli, dadži un usnes, atkritumu kaudzes un žurkas bez gala. Agrāk šeit saimniekojusi padomju paraugsaimniecība “Progress”. “Lejasūdru” dzīvojamā ēkā mitinājušies strādnieki, bet varenajā kaimiņu Ziediņu mājā bijis kantoris un darbnīcas.
S. Kaminskas valodā manāms kurzemnieku dialekts. “Viena vienīg’ baltā dzidrā ābele bij’ palikus’, ko es bij’ stādījus’ kopā ar tēvu, kad man bij’ 15 gad’. Vecāmāte dzidrās bija sastādījusi ābeļdārza tālajā galā, bet man no rītiem negribējās iet,” tā saimniece. Viņas tēvs bija zemkopis un dārznieks, viņš tāpat kā citi lauku saimnieki strādāja ar lauksaimniecības kultūrām, kopa arī dārzus un bites.
Pagājušā gadsimta 30. gados “Lejasūdros” augļu dārzi aizņēma gandrīz hektāru. Pašlaik vienīgajai no tiem laikiem palikušajai ābelei stumbrs no vecuma ir caurs. Kokam jau gatavi augļi, ābele “ejot” līdz simt gadiem. Šogad nekādas ābolu ražas neesot, jo pumpuri apsaluši. Decembrī, janvārī vēl bijis silts, taču kā februārī sals sagrābis, tā bijis pagalam. Starp veco un jaunajiem augļu kokiem atrodas improvizēts koka soliņš. S. Kaminska uzsvēra, ka “Lejasūdros” viss ir no tīra koka. Viņa neciešot plastmasu dārzos.
Tiek līdz Ventspilij
Pagalmā un pie saimniecības ēkām zied dažādu šķirņu ziedi. “Puķes var redzēt no pavasar’ līdz rudeņam. Mums Smedes kapos no tēviem un no veciem tēviem ir daudz. Turklāt kopjam kopiņas apkārt, jo kādreizējiem kaimiņiem vairs neviena nav palicis,” stāsta S. Kaminska.
Viņa atceras, ka Otrā pasaules kara pēdējais gads bijis bagātīgs. Kulšana vēl nebija notikusi. Kaujās septembrī “Lejasūdru” koka saimniecības ēkas – lielā kūts un kalpu kūts, klēts – aizdegās no dzeltenām, sarkanām un zaļām trasējošām lodēm, kas lidoja cilvēka augstumā. Šķūņi bija pilni ar sienu un labību. Kaimiņus Ziediņus ugunsgrēks vairāk saudzēja, jo ēkas bija no mūra. Vēl joprojām ir dzīva Ziediņu lielā klēts.
“Lejasūdru” apkārtnē kara un padomju gados daudz māju zudušas, piemēram, “Sansavas”. Toreiz visi lauki bija apstrādāti. Te labi auga cukurbietes, āboliņš, rudzi. “Mēs nebijām Sibīrijā. Pa kara laik’ mūs jau izdzina no šejienes ārā, kad lielās kaujas bij’. Mēs paglābās, līdz Ventspilij mēs tik’. Taču jūras fronte aizvilka priekšā un mēs nepaspējām aizbraukt uz Vāciju. Tā mēs Ventspilī dzīvojām,” stāstīja S. Kaminska.
Bail, ka atkal izdzīs
“Bauskas Dzīve” interesējās par izjūtām, atgūstot dzimtas īpašumu un atgriežoties tajā dzīvot. Sākumā S. Kaminskas prātu nepametušas domas, ka izdzīs ārā. Saimniecības “Progress” toreizējais vadītājs negribējis atdot visu zemi. Pēdējo daļu no 30 hektāriem mantinieces atguvušas tikai 1996. gadā. Taču pašlaik S. Kaminska ar dzīvi ir apmierināta. Viņa tikai nevarot ciest, ka brēc par mazajām pensijām. “Mēs neesam ne izsūtīti, ne kādās briesmās. Ja spēj kustēt, tad taču var izaudzēt dārzeņus ne tikai sev, bet vēl citiem,” tā zemgaliete.
Nedēļas nogalē “Lejasūdros” sabrauc bērni un mazbērni. Viņi tur atvelk elpu no darba nedēļas Rīgā un Ventspilī. S. Kaminskas meita Mudīte “Lejasūdros” nodarbojas ar bitēm. Viņa apgādā ar puķu sēklām un dēstiem. Savukārt dēls Jānis palīdz pļaut zāli.
Satrauc pēdējie notikumi
S. Kaminska seko līdzi visiem notikumiem valstī, pasūtīts daudz preses izdevumu. Pašlaik viņa satraukusies par augļu koku slimību Staļģenē (Jelgavas rajons) un iespējamo dolomīta atradni novada “Purmalēs”. “Lai tik te arī neuztaisa kaut ko tādu! Ka tik te varētu dzirdēt kādu dzeguzi, lakstīgalu! Tās te daudz var manīt. Pašlaik grieze griež. Netālu krūmājos ieviesušās stirnas un zaķi. Lielo šoseju te dzird, bet tas jau nekas,” teica saimniece.
Iecavas novads ir ļoti liels. Rosme jeb teritorija uz Bauskas pusi ir lauksaimniecībai. Dzimtmisa, Misa – purvainākas vietas. “Taču cik tad mums te ir lauksaimniecības? Pirms četriem gadiem daļu zemes pārdevām. Latvijā vienu nozari pēc otras aizslēdz, uz ko jauns cilvēks var bāzēties laukos?” jautāja S. Kaminska.
