Mēs zinām, ko šajā dienā, 14. novembrī, tieši pirms pieciem gadiem darīja dzejniece Ināra Druva. Mēs zinām, ko tieši šajā dienā darīja vēl vairāki simti baušķenieku. Es arī biju viņu vidū.
Mēs zinām, ko šajā dienā, 14. novembrī, tieši pirms pieciem gadiem darīja dzejniece Ināra Druva. Mēs zinām, ko tieši šajā dienā darīja vēl vairāki simti baušķenieku. Es arī biju viņu vidū.
2002. gada 14. novembrī mēs bijām lielveikala “Rimi” atklāšanā. Laikraksta fotoarhīvā atrodams plašs bilžu klāsts, tostarp arī tā, kur I. Druva redzama pirmo pircēju vidū. 1500 kvadrātmetru lielā tirgotava savulaik bija plašākais šī tīkla veikals ārpus Rīgas. Preču sortiments tajā pārsniedza 15 tūkstošus, tirdzniecības centrs nodrošināja darba vietas 48 iedzīvotājiem.
Nepilnu gadu iepriekš – 2001. gada 21. decembrī plkst. 12 dienā – durvis vēra pirmais lielveikals Bauskas rajonā “Elvi”. Toreiz 30 darbinieku tika izraudzīti no 200 tirdzniecībā strādātgribētājiem.
Tā paša 2001. gada janvārī “Bauskas Dzīve” devās uz Pierīgu. Te, Bauskas šosejas pašā sākumā, tika atklāts lielveikals “A-7”. “Tagad arī baušķenieki, braucot no Rīgas, varēs ērti piestāt, lai nopirktu visu nepieciešamo,” 2001. gada 22. janvārī rakstīja “Bauskas Dzīve”.
Pagājuši tikai pieci seši gadi no šiem notikumiem. Varam katrs tagad pie sevis padomāt, izvērtēt, kā šajā laikā mainījusies mūsu iepirkšanās un tirgotāju darba kultūra. Vai izvēles iespējas kļuvušas lielākas? Ja skatāmies skaitliski – tad noteikti. Pilsētā pašlaik ir sešas tirgotavas, kuras varam dēvēt par pārtikas preču lielveikaliem. Iecerēts būvēt vēl.
Ir arī viens liels saimniecības preču veikals, pāris mazāku dažādu zīmolu preču tirgotavu. Apcerot savas ikdienas gaitas, varam izspriest, vai mums izdodas atrast nepieciešamo šajā daudzveidīgajā veikalu klāstā. Cik bieži tomēr pēc tā vislabākā, dažādākā, arī lētākā un neparastākā mērojam ceļu uz galvaspilsētu.
Sākoties lielveikalu ērai Bauskā, arī laikrakstā bija daudz publikāciju par to, ka gals klāt mazajiem pašmāju tirgotājiem. Pārcilāsim atmiņā mazās bodītes, kuras nu aizklapētas ciet. Vai atceramies, kur tās bija, ko tajās varēja nopirkt? Katrs varam izvērtēt, vai bija labāk, interesantāk, personiskāk iegādāties sev nepieciešamo šajos mazajos veikaliņos vai tagad – piestūrējot ar auto teju līdz lielveikala ieejas durvīm. Katrs varam samērot individuālās apkalpošanas šarmu ar formālo lielveikala kasieres izmocīto “Labdien!”.
Manuprāt, šoreiz nav nedz ko noliegt, nedz uzteikt. Tāda ir visas mūsu valsts šodienas realitāte – lielveikali cenšas cits citu pārspēt telpu plašumā. Lielpilsētās tās vairs nav tikai preču tirgotavas, bet sabiedriskie centri, kuros garas stundas var vadīt visa ģimene: paēst, iepirkties, veikt komunālos maksājumus, piedalīties dažādās izklaides, sportiskās aktivitātēs. Pagājušajā sestdienā, braucot no lidostas, milzu automašīnu sastrēgumu redzēju pie tirdzniecības centra “Spice”. Ēkai apkārt vairāki daudziem simtiem automobiļu paredzētie stāvlaukumi spēkratiem pilni. Arī mūsu “Rimi” laukums daždien braucamajiem pārpilns, apļot pa to nākas pāris reižu, līdz atrod brīvu vietiņu.
Tāda nu ir realitāte – dzīvojam lielveikalu ērā, patīk mums tas vai nepatīk. Bet sākās tas viss pavisam nesen – pirms nepilniem sešiem gadiem, kad Bauskā atvēra “Elvi” – pirmo lielveikalu.
