Vairāki gadījumi, kad autobusu vadīja iedzēruši šoferi, izsaukuši šoku Latvijas sabiedrībā.
Vairāki gadījumi, kad autobusu vadīja iedzēruši šoferi, izsaukuši šoku Latvijas sabiedrībā.
Daugavpils autovadītāju neizdevās sodīt, turpretī Liepājas bērnu autobusa šoferi ar nelielu apmānu izdevās pieķert pie stūres dzērumā.
Liels mūsdienu pluss šo vadītāju sodīšanā ir mobilais telefons. Tomēr vēl tikai pirms desmit gadiem šādas iespējas nebija visiem un dažās situācijās atlika vien gaidīt, kāds būs brauciena rezultāts.
Steidzamies mājās
Notikums ir no nesenas pagātnes – deviņdesmito gadu beigām. Piektdienas vakarā students – sauksim viņu par Artūru – devās mājās no Buļļu ielas kopmītnēm Rīgā. Viss bija izrēķināts precīzi – makā palikusi nauda tikai trolejbusa biļetei, autobusa biļete jau nopirkta, jo piektdienas vakarā reizēm ir grūti tikt autobusā.
Gaidītais trolejbuss aizbrauca nedaudz par tālu, bet tas aizdomas neradīja, jo priekšā bija pamanāmi divi vadītāji un skaidrs, ka viens ir māceklis un otrs – pieredzējis braucējs. Artūrs iespraucās pašā priekšā, nopirka biļeti un apmierināti atspiedās pret kabīni. Tomēr tālākie notikumi lika svīst aukstiem sviedriem.
“Vēl vienu uz veiksmi!”
Pie kabīnes stāvot, bija ļoti labi dzirdams, kas notiek iekšā, daļēji arī redzams. Uz priekšējā paneļa stāvēja divas glāzītes, kurās salēja kādu šķidrumu, abi sarunājās krievu valodā. Teksts un doma bija šokējoša. Vecākais salēja un brīdī, kad stāvēja pieturā, abi izdzēra. Instruktors teica: “Galvenais, ka tev rokas netrīc un vari turēt!” Pēc brīža neliels satraukums, jo garām pabrauca policija, bet jau nākamajā pieturā tika iztukšotas vēl divas glāzītes.
Artūrs vienu brīdi apsvēra domu kāpt ārā, bet naudas jaunai biļetei nebija un kājām uz autobusu nevarēja pagūt. Arī mūsdienu iespējas – mobilā telefona – nebija, paziņot nevienam nevarēja, atlika tikai cerēt, ka vīri nesasniegs pārāk smagu kondīciju. Pieturā pirms Akmens tilta abiem vadītājiem uznāca sirsnības uzplūdi – abi sabučojās, apskāvās un sacīja komplimentus: “Tu man esi pats labākais māceklis, kāds jebkad ir bijis!” Nākamajā pieturā pēc tilta Artūrs izkāpa un devās uz autobusu. Lai arī pilsoniskais pienākums nebija izpildīts, tomēr jaunietis cerēja, ka trolejbuss sekmīgi nonāca galapunktā. Diemžēl tagad vairs nevar atcerēties trolejbusa numura zīmi, tomēr pārdzīvojumi vēl aizvien ir atmiņā.
