Rakstniece un publiciste Anna Žīgure uzskata, ka šodienas latviešus vairs nevar dēvēt par zemnieku tautu, kaut gan vēl pirms 16 gadiem Ēvalds Valters tieši tā mūs uzrunāja: «Mana mīļā arāju tauta!» .
Rakstniece un publiciste Anna Žīgure uzskata, ka šodienas latviešus vairs nevar dēvēt par zemnieku tautu, kaut gan vēl pirms 16 gadiem Ēvalds Valters tieši tā mūs uzrunāja: “Mana mīļā arāju tauta!”
Tas vairāk ir poētisks salīdzinājums, kurā dominējošā nav lauksaimniecība tradicionālā izpratnē, bet gan garīgo vērtību, valstiskuma kopšana, izglītības politika, cilvēku drošība.
“Straumēni” nav rokasgrāmata
“Vēl 30. gados Latvija vairs nebija tikai agrāra valsts – tik daudz kas tika saražots, ražotāju noteikti bija vairāk nekā šodien un eksports salīdzinājumā ar importu nebija tik nožēlojami niecīgs.
Kāda socioloģe man teica, ka pie mūsu lauku situācijas vainīgi Edvarta Virzas “Straumēni”, jo atjaunotās Latvijas sākumā cilvēkiem esot bijusi acu priekšā ideāla nākotnes aina no “Straumēniem”. Es tam īsti neticu, jo toreiz “Straumēnus” bija izlasījuši vēl mazāk cilvēku nekā tagad, un radies iespaids, ka mūsu valsts lauksaimniecības politikas veidotāji noteikti nav šo darbu iepazinuši. Ja būtu, tad pavisam citādi virzītu Latvijas laukus – balstoties uz cilvēciskām vērtībām, ņemot vērā pietāti pret dabu un cilvēkiem gan šodien, gan par nākotni domājot. “Straumēnos”, protams, nav jāmeklē lauksaimnieciskās ražošanas ideāls. Tāpat kā Bībele nav jālasa kā skolas vēstures grāmata, tāpat “Straumēni” nav jāuztver kā lauksaimniecības rokasgrāmata. Mēs redzam, kādi šodien ir Latvijas lauki, un domāju, ka visi tagad rudenī priecājamies par ikvienu apartu vai citādi apkoptu hektāru. Tajā pašā laikā neesam spējuši tikt galā ar latvāņu biezokņiem. Arī Bauskas rajonā, piemēram, Zorģos un ap Virzas apdziedāto mazo upīti Ikstrumu, tie jūtas ļoti labi,” spriež Anna Žīgure.
Ziediem vajadzīgas saknes
Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe ir pārliecināta, ka savulaik Kārlis Ulmanis zemniecību uzskatīja par valsts lielāko bagātību. Latvieši sevi kā zemnieku tautu pozicionēja valsts izveides periodā, kad nostiprinājās nacionālā pašapziņa.
Vēsturniece atsaucas uz aculiecinieku atmiņām: “Esmu daudz runājusi ar mūsu pagasta iedzīvotāju Ernestu Krastiņu, kurš jau ir aizsaulē. Krastiņtēvs stāstīja, ka 1922. gadā, sadalot muižas zemi Vecumnieku apkārtnē, tikai Lāčplēša ordeņa kavalieri to varēja izvēlēties un saņemt par brīvu, bet pārējiem platības bija jālozē un jāpērk. Ernesta Krastiņa tēvam izlozē gadījies purvājs. Ar milzīgām pūlēm tas tika iekopts, vedot zemi un aizberot lāmas, bet sūrais darbs nesa augļus, jo labības raža bija pārsteidzoši bagātīga. Tā ģimene tikusi pie pārticības. Pirmās brīvvalsts laikā valsts attieksme pret zemniecību bija cieņas pilna, kas ļāva šai iedzīvotāju grupai apzināties savu vērtību. Nu vairs nav nekā – ne zemniecības, ne zemes, kas piederētu pamatiedzīvotājiem. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt lielās lauku saimniecības, kurās notiek darbība un attīstība, bet pārējais ir izputināts. Esmu konservatīvu vērtību piekritēja un joprojām domāju, ka apzīmējums “zemnieku tauta” nav nekāds anahronisms. Man vienkārši ir skumji būt sabrukuma lieciniecei.”
“Ja inteliģence ir tautas zieds, tad zemniecība ir saknes,” savu nostāju pauž vēstures skolotājs Dainis Cipulis. Viņš, tāpat kā Aloida Baķe, simpatizē K. Ulmaņa agrāras valsts idejai. Viņaprāt, nogrieztās saknes apdraud valsts līdzsvarotu attīstību.
Visa karte punktota
Uzburot acu priekšā Latvijas kultūrvēsturisko karti un domās liekot punktiņus tajās vietās, kur dzimuši kādi Latvijai nozīmīgi cilvēki, visa karte pārvēršas vienās vienīgās atzīmēs. Tā uzskata Anna Žīgure. Viņa turpina: “Bez oficiāliem vispārzināmiem Latvijas virzītājiem ir vēl daudzi citi, kuru vārdi joprojām nav atnākuši līdz mūsdienu cilvēku apziņai. Katra sveša vara centusies nomelnot mūsu varoņus – zinātniekus, pedagogus, militārpersonas, politiķus, un, tā kā pēdējā okupācija bija tik ilga, viņiem ir grūti atgriezties. Ja dzimta nav iznīcināta pilnīgi, kā tas noticis ar zēnu no Īslīces, vēlāko ģenerāli Krišjāni Berķi, ja ir cilvēki, kas godina viņu piemiņu, runā par viņu dar bu, tad šie cilvēki atgriežas. Un tāda ir, piemēram, Jāņa Čakstes dzimta.
Mūsu – Stērstes, Virzas un Spekkes – dzimtām ir laimējies tāpat kā Čakstes dzimtai. Mums ir kopjamas kapu vietas – Rīgā, Meža kapos, kur apglabāti Edvarts Virza, Elza Stērste un viņu meita, mana mammiņa Amarillis, un Zaļenieku kapos, kur dus Andrejs un Elizabete Stērstes, bet kopš 2007. gada septembra Vecumnieku kapos ir Arnolda un Aleksandras Spekkes urnas. Diemžēl latviešiem ir pārāk daudz tādu dzimtu, kam nav zināmu kapavietu un nav arī kopēju. Atšķirībā no daudzām Latvijas lauku mājām, kas padomju gados ir nolīdzinātas līdz ar zemi, Edvarta Virzas dzimtās mājas “Billītes” ir izdzīvojušas. Reizēm es iedomājos, kādiem anonīmiem varoņiem par to jāpateicas, bet nezinu, kas ir šie cilvēki.”
Labais pasaku “onkulis”
Latvijas “cilvēciskās ģeogrāfijas” kultūrkartē Dainis Cipulis vispirms iezīmētu J. Čakstes, K. Ulmaņa, A. Brigaderes vārdu. Viņi personificē Zemgales intelektuālo eliti. Viņš teic, ka mūsdienās spilgti izteiktu līderu, kas apliecinātu tautas garīgo spēku, šajā Latvijas novadā nav. Dainis Cipulis to skaidro ar lokālpatriotisma trūkumu, kas Zemgalē ir vairāk jūtams nekā citos novados. Kolorīta un unikāla personība, pēc skolotāja domām, ir ģenerālis Krišjānis Berķis un noteikti rakstnieks Vilis Plūdons. “Man ir žēl, ka savā laikā Plūdons tika padarīts par “labo onkuli”, nevis līderi, kāds viņš bija patiesībā. Padomju laikā Plūdoņa literārais mantojums apzināti tika reducēts līdz “Zaķīšu pirtiņai”, padarot autoru par tēvoci, kurš stāsta bērniem pasakas. Tā nu ir iznācis, ka tikai literatūras vēsturnieki orientējas Plūdoņa filozofiskās domas dziļumos, jo patiesībā ne viņš, ne otrs Zemgales kultūrvēsturē nozīmīgs rakstnieks Edvarts Virza tautā nav iemantojuši to mīlestību un popularitāti, kādu ir pelnījuši,” atzīst Dainis Cipulis.
Ievērojamo zemgaliešu vidū Aloida Baķe vispirms nosauc Jāni Čaksti, Stērstu, Virzas, Spekkes dzimtas. Laikabiedrs, kurš atstājis lielu ietekmi uz sabiedriskās domas virzību Vecumniekos, viņasprāt, ir teologs Visvaldis Klīve. Izcilu personību sarakstā Aloida Baķe ir iekļāvusi arī pretrunīgi vērtēto kādreizējā kolhoza “Uzvara” priekšsēdētāju Ivaru Jansonu. Viņa pamato savu nostāju: “Kādu rūpi Ivars Jansons turēja par saviem cilvēkiem! Nepelnīti viņu apsaukā par “sarkano baronu”. Jansons noteikti bija liela personība.”
Dzīvie un pazaudētie
Pozitīvu pašnovērtējumu latviešiem sniedza tas, ka 1918. gada 18. novembrī atradās drosmīgi cilvēki, kuri ticēja Latvijas nākotnei un pasludināja Latviju par neatkarīgu valsti. Komentē Anna Žīgure: “Par visiem šiem cilvēkiem, tāpat kā par notikumiem, Latvijas skolās vajadzētu mācīt tik nopietni, lai varētu pastāstīt, kaut naktī pamostoties. Lai nav tā, kā vasarā dzirdēju Rīgas Tūrisma informācijas centrā Melngalvju namā, kad gados jauna darbiniece pāri visai zālei kliedza otrai: “Te vieni dāņi jautā, kas ir 11. novembris. Vai tad tas nav tas pats, kas 18. novembris?”
Vajadzētu arī zināt pirmskara Latvijas lielos cilvēkus, ne tikai Ulmani vien, un tos, kuri cīnījās par Latviju Otrā pasaules kara laikā, piemēram, kureliešus un Konstantīna Čakstes nodibināto Latvijas Centrālo padomi. Un tos, kuri palīdzēja mūsu bēgļiem Kurzemē un vēlāk Vācijā, apgādājot mātes ar bērniem, rūpējoties par veciem cilvēkiem. Tie visi ir mūsu varoņi, ne pašlabuma meklētāji, kā to mūsu tautai, kas palika šeit, skaidroja padomju propaganda. Un leģionāri nav spitālīgi cilvēki, no kuriem mūsu valstij būtu pilnīgi jānorobežojas. Vācijā daudzās pilsētās var redzēt piemiņas plāksnes, kopš 1952. gada: “Mūsu pilsēta atceras savus pazaudētos dēlus un karagūstekņus un cer, ka viņi atgriezīsies dzimtenē.”. Tur neviens par to neuztraucas, un arī citas valstis sakarā ar to nejūtas aizskartas.”
Pārmantotā nedrošība
Latvieši paši gandē nacionālo pašapziņu. Kamēr Latvijā politiķi runās melu, nevis patiesības valodā, visās nozarēs situācija pasliktināsies. Tāds ir Aloidas Baķes viedoklis. Taču Dainis Cipulis pieļauj, ka pirmās brīvvalsts neatkarības 21 gada un pašreizējo 16 ir par maz, lai tautā izzustu no klaušu laikiem mantotā verdziskā pazemība un mazvērtības izjūta. “Nu kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka latviešiem ir jābūt čempioniem desmit sporta veidos, jāuzvar konkursos? Tā ir nedrošība par savu varēšanu un bailes no tā, ko nodomās citi. Es prognozēju, ka nepilnvērtības apziņa pāries pēc gadiem 50, kad būs nomainījušās vairākas paaudzes,” secina vēsturnieks.
Anna Žīgure atgādina, ka nākamgad Latvija svinēs valsts 90. gadadienu. Jau šoruden Latvijā un visā pasaulē varētu sākt apzināt mūsu pilsoņus, kas dzimuši tajā pašā gadā, viņus vajadzētu īpaši godāt. Valsts – tie ir cilvēki, un visi, kuriem drīz būs 90 gadu, izgājuši cauri grūtībām, bijuši karos, deportācijās, bēgļu gaitās, dzīvojuši okupētā valstī un izdzīvojuši – tāpat kā mūsu valsts. Garīgā telpa turpināsies tad, kad gribēsim apzināt visas garīgās vērtības, ko latvieši radījuši.
Izjust ar taustekļiem
Kādā publikācijā laikrakstā “Latvijas Avīze” Anna žīgure apšaubīja terminu “inteliģence”, jo viņai tas šķiet padomju laiku izdomājums, vismaz tik šaurā nozīmē, kā to parasti izprot: rakstnieki, mākslinieki, varbūt arī zinātnieki, arhitekti, ārsti. Publiciste piedāvā plašāku skatījumu: “Inteliģents cilvēks var būt jebkurš – ja viņš ir inteliģents, tas nozīmē ne tikai garīgo vērtību radīšanu, bet domāšanu, un līdz ar to loks ievērojami paplašinās. Domājoši cilvēki var būt visi – zemnieks un strādnieks, jūrnieks un karavīrs, nemaz nerunājot par skolotājiem un augstskolu pasniedzējiem, bibliotekāriem, medicīnas māsām, banku darbiniekiem, ierēdņiem un varbūt pat politiķiem. Ja viņi ir izglītoti, ja viņiem ir sirds izglītība, ja viņiem interesē dzīve mūsu valstī un pasaulē, ja viņi uzņemas atbildību par līdzcilvēkiem. Par radošajiem cilvēkiem precīzi ir pateikusi Somijas prezidente Tarja Halonena: “Viņiem ir taustekļi, un viņi sajūt, ko domā sabiedrība.””
P. S. “Bauskas Dzīve” pateicas par sadarbību Annai Žīgurei.
***
“Bauskas Dzīves” jautājumi
Uz tiem atbild publiciste un rakstniece Anna Žīgure, vēsturnieks, Bauskas pilsētas pamatskolas skolotājs Dainis Cipulis, vēsturniece, Vecumnieku pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe.
– Mēs esam pasludinājuši sevi par zemnieku tautu un ietiepīgi pie tā turamies, par centrālo figūru izvirzot K. Ulmani. Ne jau politiķi vai komersanti valsts vēsturē ir bijuši garīgas vertikāles, bet gan inteliģence. Kāpēc mums tomēr gribas sevi pozicionēt kā zemniekus, turklāt ar tādu žēlabainu pieskaņu?
– Ģeogrāfijas zinātnē tagad ir populārs virziens “cilvēciskā ģeogrāfija”. Vieta kļūst dzīva un emocionāli piesātināta tad, ja to piepilda cilvēku garīgā enerģija. Ja jums vajadzētu uzzīmēt Latvijas karti, vadoties pēc cilvēciskās ģeogrāfijas principiem, kādas personības un dzimtas jūs vispirms minētu valsts vēstures un mūsdienu kontekstā?
– Vispozitīvāko pašnovērtējumu latviešiem sniedza Pirmās atmodas darbinieki, bet pakāpeniski tas izplēn. Kā izskaidrot fenomenu, ka latvieši pieņem sliktas atsauksmes par sevi? Tas jau ir sociāls mazohisms.
– Pašlaik politiskajā vidē ir pieņemts runāt par Latvijas valsts kontinuitāti (pēctecību, nepārtrauktību). Bet pastāv arī garīgās telpas kontinuitāte. Kā jūs šo procesu redzat caur cilvēkiem, notikumiem, mākslas darbiem?
– Māra Zālīte atzīst: “Tās mazāk spilgtās, bet dziļākās lietas mūsu sabiedrībā paliek novārtā. Te man gribas minēt salīdzinājumu ar aku un peļķi. Aka ir ļoti dziļa, bet tās grodu caurums ir sauss, peļķe ir plaša un visiem pieejama, bet sekla. Tā kā mūsu sabiedrība kļūst demokrātiskāka, tad pamazām virzāmies uz peļķes modeli. Ap akām pulcēsies aizvien mazāk cilvēku, bet pa peļķēm laimīgi bradās visi pārējie…” Kā rīkoties šādā situācijā – nosodīt bradātājus, sargāt savu aku vai ļauties plūsmai? Kāds ir jūsu viedoklis par inteliģences lomu un ietekmi mūsdienu Latvijas sabiedrībā?
