Ne vienmēr oficiālie dokumenti ir precīzi. Tiem, kuri vēlēsies gaviļnieci sveikt 70 gadu jubilejā šodien, 23. novembrī, nāksies nedaudz vilties.
Ne vienmēr oficiālie dokumenti ir precīzi. Tiem, kuri vēlēsies gaviļnieci sveikt 70 gadu jubilejā šodien, 23. novembrī, nāksies nedaudz vilties. Pēckara gados, taisot pasi jaunajai meitenei, par apliecinošu dokumentu tika pieņemti baznīcas dati, kuros bija nevis dzimšanas, bet kristīšanas datums. Lielo jubileju ANELE DURNA kopā ar radiem, draugiem un paziņām nosvinēja 16. novembrī – īstajā dzimšanas dienas datumā – Lauktehnikas ēdnīcā.
Dzimtā vieta ir Lietuvā. Jau skolas gados Anele sākusi slaukt govis kolhozā. Dzīve bijusi ļoti smaga – maksājuši visai maz, knapi varēts izdzīvot, bet aiziet no kolhoza nevarēja. Vēlme strādāt Šauļos, kur celta ķieģeļu un šīfera rūpnīca, bijusi brīvības iespēja, jo uz turieni vervētos kolhozs paturēt nevarēja. Tomēr Šauļos neiepatikās, un 1956. gadā Anele ieradās Latvijā, kur pie “Lejeniekiem” solīja labu naudu par biešu vākšanu.
Tas bijis smags gads – lauki salija un uzreiz sasala, vīri lauza zemes virskārtu un sievas to drupināja, lai dabūtu laukā bietes. Kolhoza vadība pierunājusi palikt. Ilgu laiku mājvieta bijusi Lejenieku mājas. Ierašanās tur bijusi dramatiska – čemodānus veduši ar ratiem, kuri grimuši līdz asij dubļos. Meitenes gājušas blakus, “Lejeniekos” ieradušās tukšā istabā. Čemodānos bijis tik kāds drēbes gabals un matrača drāna, kur sabāzt salmus, lai var gulēt. Nebijis pat gultas rāmju. Pasēdējušas, paraudājušas par dzīvi, bet otrā dienā uz darbu.
Tomēr pamazām dzīve kļuva labāka. Auga gan algas, gan arī cēlās dzīves līmenis. Anele sastapa vīru Jāni, apprecējās. Nākamā gada 8. jūlijā tiks svinēta 50 gadu kāzu jubileja.
Tagad Anele dzīvo Ceraukstē, Mūsas ciematā. Kopā ar abiem pensionāriem ir arī kucīte Muša un balta kaķenīte, kuru mazmazbērni sauc par Pārslu, bet jubilāre – par Kaču. Vaļasprieki ir puķu audzēšana un rokdarbi. Gaviļniece ada zeķes, čības, ir noadīta pat gultas sega un spilvenu pārvalki.
