Vairāki desmiti, galvenokārt gados vecāku Brunavas pagasta iedzīvotāju piektdienas, 1. augusta, vakarā pulcējās Budbergas parkā. Te tika atklāts mākslinieka Gunāra Koda veidotais akmens represiju upuru piemiņai. Svinīgajā pasākumā piedalījās bīskaps Antons Justs, prāvests Aivars Siliņš, daudzas politiski represētās personas. Pašvaldības vadītājs Aivis Kārkliņš savā uzrunā teica, ka šī akmens atklāšana ir veltīta Latvijas Republikas 90. gadadienai. Mācītājs A. Siliņš atgādināja, ka «traģiskākais nav sāpi piedzīvot, to atpazīt. Traģiskākais ir nemanīt nežēlību, nepieminēt sāpes.» Savukārt bīskaps A. Justs uzsvēra, ka šis akmens ir vēstures liecinieks tam, ko 20. gadsimtā pārdzīvojusi Latvijas tauta.Vairāki politiski represētie dalījās savās atmiņās par baisajiem, pārciestajiem gadiem. Kārlis Āzis bijis gan leģionā, gan izcietis lēģeru šausmas Krievijas ziemeļos. Ilmārs Šalts aicināja aktīvāk apkopot atmiņas par pagātnes notikumiem, izveidot pagastā savu muzeju. Elmārs Margevičs, kuram represijās cietuši radinieki, pauda noliegumu šobrīd popularizētajam Krievijas politiķu aicinājumam pavilkt svītru un nedomāt, nerunāt par pagātni: «Šis akmens ir apliecinājums tam, ka nedrīkst aizmirst pagātni. Tā bijusi ļoti sāpīga Brunavas pagastam. 1941. gadā no pagasta dzīves tika izdzēstas Jātnieku, Kļaviņu, Āriņu, Beinartu un vēl citas, kopā astoņas ģimenes. 1949. gadā no Brunavas izsūtīja vairāk kā 100 cilvēku. Pagastam tas bija milzīgs zaudējums, kas nav atgūts joprojām.»Piemiņas vietas ierīkošanu atbalstīja Brunavas pašvaldība, vairāki uzņēmēji. Taču šīs idejas iniciatore Dzintra Simonaite īpaši izcēla septiņus pagasta jauniešus, kuri piemiņas vietas izveidei ziedoja savu diskotēkās, citādi nopelnīto naudiņu. Tie ir Nauris Auželis, Artūrs Zieds-Ziediņš, Arnis Kārkliņš, Dinārs Mēnesis, Kaspars Kārkliņš, Aigars Čakāns un Gints Druseika.
