Svētdienas rītā gāju cauri pilsētai uz darbu. Diena sākās ar sauli, un tās gaismā sirreāli izskatījās divi vīri, staigājot pa Bauskas tautas nama gluži jaunā, spožā jumta kori.Arī pats kādreizējais Aizsargu nams un vakara vidusskolas ēka pēc fasādes sakopšanas izskatās jauneklīgi.Cenšos nedomāt par to, ka drīz vien rudens lietus šļakatas skars arī tā sienu. Ja nu vienīgi remonta gaitā uzstādītās aizsargsienas netiks nojauktas, pasargājot gan gājējus, gan būves ielas malā no apšķaidīšanas.Gribētos iedomāties, ka tā ir salna, kas sestdienas naktī Rātslaukumā zīlējusi ar ziedlapiņām – mīlēt iestādītās puķes līdz nāvei vai vēl kādu dienu ļaut mirdzēt saulē. Puķu galviņas izmētātas ap soliņu, un salnu tur vainot ir lieki. Arī tas, kas pirms nedēļas izsita autobusu pieturu stikla sienas, nebija ziemeļvējš, bet gan cilvēku rokas.Septembra vidū pēc lielās talkas jutāmies gandarīti, cik daudz izmešu salasīts, cik melno maisu ar atbirām piepildīts. Taču, pēc nelietības likuma, papīra skrandas, tukšas pudeles un skārdenes ceļmalās aug ātrāk nekā bekas mežā, un talku atkal varētu rīkot kaut vai šajā sestdienā, un būtu, ko darīt.Aicinājumu uz talku negaidot, Codes pagastā visu vasaru divas reizes nedēļā centru tīrījušas Dzintras Zeltiņas interešu grupas «Esi vesela!» dalībnieces. «Mēs to nosaucām par «estētisko vingrošanu». Nostaigājām vairākus kilometrus. Ik pa laikam pieliecoties, paceļam nomesto un liekam maisā. Nudien nav grūti,» saka Raisa Jaroševica. Labs darbiņš. Ja vien mazāk būtu to, aiz kuriem dažādas draņķības nobirst. «Nevis ziemeļvējš, bet gan cilvēku rokas.»
