Rakstu, lai izsūdzētu bēdas. Biju aculiecinieks tam, kā jau nedēļu pirms Pūpolsvētdienas pamatīgi apskādēja skaistu pūpolkociņu.Cik paspēju redzēt, pirmās bija divas jaunietes, pēc tam pāris dienu vēlāk bija divas jaunās māmiņas – viena gaišmate, viena tumšmate, kuras stūma zīdainīšus ratiņos. Tajā pašā dienā netālu apstājās mašīna un sieviete devās lauzt pūpolus. Par laimi, kāds garāmgājējs viņu apturēja. Pēc visa redzētā var spriest, cik neaudzināti ir ļaudis. Nekur droši vien nav izskanējusi informācija, ka nedrīkst postīt dabu.Šis pūpolkociņš aug pilsētā. Bauzes tirgū par niecīgiem santīmiņiem zariņus varēja nopirkt – maksa bija no 20 līdz 50 santīmiem. Pūpolu bija ļoti daudz, pats pārliecinājos.Sabiedriskā vietā nejauši noklausījos, kā pensionāres sūdzēja savas bēdas. Cik nopratu, viņas dzīvo laukos. Vienai pūpolam nozāģēts zars, otrai atkal pamatīgi apstrādāts kociņš – nozāģēti vairāki zari. Saprotu – cilvēks stādījis, lai priecētu savu sirdi, lai sagaidītu to skaisto, ko var dot pūpolkociņš. Bet pēkšņi redz apzāģētu – tikai skumjas!
