Vērtējot pašvaldības darbu, nevajadzētu vadīties pēc privātas mērauklas.Citādi iznāk tā – ja pašvaldība remontējusi brauktuves, atbalstījusi pasākumus – tā ir laba, ja pie mājas nav sakārtots ceļš vai kādreiz kas atteikts – slikta.Balstoties tikai uz dažiem iespaidiem saistībā ar privātīpašumu, diez vai var nopietni spriest par pašvaldības darbu, jo vienmēr visiem palīdzēt nevar līdzekļu trūkuma dēļ, visiem labam būt nav iespējams. Tāds ir vietvaras darbinieku liktenis – kādam vienmēr patiks, citam – ne.Šī situācija ir saprotama pašvaldību darbiniekiem, tomēr attiecībā uz jebkuru citu darba jomu viņiem tas liekas nepieņemami. Jūtu to arī saistībā ar savu darbu. Ja žurnālists dodas uz daudzdzīvokļu mājas vai sporta halles atvēršanu, viņu laipni sagaida un sniedz dažādu informāciju. Taču, ja ierodas ar kāda iedzīvotāja sūdzību vai jautā par algām, uzreiz kļūst par negatīvo tēlu – okšķeri, nelabvēļu sūtītu spiegu, neprofesionālu reportieri, kas meklē sensācijas. Tie ir tikai daži no apzīmējumiem, ko nākas dzirdēt.Mans pienākums ir uzklausīt arī nepatīkamu informāciju. Pašvaldību darbinieki to mēdz aizmirst. Saprotu, ka nevienam nav vēlēšanās dzirdēt sliktas ziņas, to jau tāpat ir daudz.Novēlu pats sev, lasītājiem, pašvaldību darbiniekiem un visiem citiem saņemt labas vēstis. Varbūt saulīte beidzot izkausēs slikto ziņu plūsmu.
