Pirms 20 gadiem Bauskas pils tornī pacēla sarkanbaltsarkano karogu.Drīz būs augusts, kad atcerēsimies, kā simtiem un tūkstošiem Baltijas iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Toreiz pat iedomāties nevarējām, ka neatkarīgajā Latvijā vairumam iedzīvotāju nebūs pieejama ārstēšanās…Pēdējais piliens ir iecere samazināt Bauskas un vairāku citu slimnīcu iespējas sniegt palīdzību. Bauskas slimnīca ļoti sekmīgi darbojās un attīstījās pirmskara Latvijā, okupācijas gados un neatkarības gados. Piepeši izrādās… tā nav vajadzīga. Absurds un bezjēdzība!Tāda pati slimīga atteikšanās no visa pašlaik ir arī citās jomās – izglītībā, jaunatnes audzināšanā, sabiedriskās kārtības uzturēšanā, sociālajā jomā, ražošanā. Slimību vieglāk izārstēt, ja zina cēloni. Taču kā valstī var pietrūkt naudas pašam nepieciešamākajam?Atcerēsimies 1993. gadu, kad naudas reformas laikā 200 «repsīšu» mainīja pret vienu vienīgu latu. Tad arī izveidojās sarežģīta situācija. Toreiz Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa alga esot bijusi 500 latu mēnesī. Kad Saeima prezidenta atalgojumu palielināja par 200 latiem, Guntis Ulmanis no tā atteicās. Tikai pēc dažiem gadiem, kad situācija ekonomikā uzlabojās, Latvijas Valsts prezidents piekrita saņemt 1000 latu algu mēnesī.Mans priekšlikums – uz laiku, kamēr Latvija pilnībā atmaksās lielos aizņēmumus, ir jāievieš ārkārtas stāvoklis. Šajā periodā maksimālā alga arī privātos uzņēmumos nedrīkstētu pārsniegt 500 – 1000 latu mēnesī. Taču nedrīkst aiztikt algas un pensijas, kas ir zem iztikas minimuma.Jānoteic, ka valstī izsludinātā ārkārtas stāvokļa laikā personas, kuras izvairās no pastāvīga darba, jāiesaista pagaidu darbos, maksājot par padarīto, bet ne mazāk par iztikas minimumu. Būtu vēlams arī presē plašāk izvērst diskusiju par to, kā varētu pārvarēt krīzi.
