Pēc notikumiem uz Bauskas tilta ir jāizvēlas, ko darīt un kur likt komatu teicienā «Apstāties nedrīkst turpināt». Iespējams, ka tas arī izlems, vai Latvijas valsts un tauta eksistēs arī turpmāk. Latvijas neatkarības gados ir………
Uzreiz saku tiem, kas brēc pēc komunisma un padomju sistēmas – vismaz puse amatpersonu savulaik bija uzticami komunisti un paši daudz paveikuši, lai rastos pašreizējā situācija.
Izrādās, ka desmitiem tūkstošu parakstu, ko savāca Latvijas iedzīvotāji, aicinot saglabāt viņu slimnīcas, valdībā neko nenozīmē. Tas, ko vēlas cilvēki, amatpersonas neinteresē. Ministru prezidents teic, ka arī Bauskas protestam nav nozīmes, jo ir «Plāns». Tas ir svarīgāks par 50 tūkstošiem Bauskas rajona iedzīvotāju. Veselības ministre Baiba Rozentāle smaida un saka: «Dombrovskis vainīgs.» Izklausās kā ļoti labs arguments. Man rodas izjūta, ka viņiem nav izpratnes, kas notiek ārpus viņu ierastās vides, kurā, starp citu, finansiālie ienākumi ir vismaz desmit reižu lielāki nekā 70 procentiem Latvijas iedzīvotāju.
Protams, ka mūsu protestu pozitīvi uztver krievu tautības pārstāvji. Viņiem to pārmest nevar – partijas «Tēvzemei un brīvībai», kā arī dažu citu vēlme iebraukt Saeimā, neko nedarot un bļaujot tikai «krievi nāk», var negatīvi noskaņot jebkuru. Tomēr pašlaik notiekošais ir slikts signāls arī mums pašiem – krieviski runājošās partijas, nākot pie varas, uzreiz centīsies īstenot tikai savus mērķus, kā to pierādīja notikumi Rīgā. Latviešu dzīvi tas neatvieglo, ka valdošās partijas ir tik ļoti nokaitinājušas sabiedrību, ka pamazām krievvalodīgās partijas kļūst par pazīstamāko alternatīvu. Diemžēl – ne patīkamu.
Otra alternatīva, ko varētu realizēt Latvijā, – ar aktīviem protestiem panākt, lai valdība izdod nepieciešamos lēmumus. Protams, ka gribētos domāt – nekas, mēs nākamreiz Saeimā ievēlēsim ko labāku. Pašreizējā Latvijas Republikas pieredze rāda, ka tam nav nozīmes, ko ievēl Saeimā. Birokrātiskais aparāts un vēlme iedzīvoties aptumšo jebkuras partijas biedru domāšanu, tiklīdz tā nokļūst valdībā. Jebkuri sakarīgi ekonomiskie aprēķini pazūd, atstājot vietu lozungiem. Atliek vienīgi tautas iejaukšanās valdības procesos.
13. janvāra notikumi Rīgā bija visai bezjēdzīgi, jo nebija nekādu prasību un izraisīja vardarbību. Pāris mēnešus deputāti vēroja, kas notiek, bet pēc tam atsākās klasiskās shēmas. Piemēram – vēl aizvien neviens ar skaitļiem, argumentiem un precīzi parādītu izlietojumu nav spējis pierādīt SVF aizņēmuma nepieciešamību. Tas, ka par to sākušās domāt kaimiņu valstis, tikai rada izjūtu, ka shēmotāji ir arī pie viņiem. Tikai mazāki.
Arī Bauskas piketam nebija nekādu prasību. Jo sauklis «atdodiet slimnīcu» diemžēl neko nenozīmē. Tomēr šis pikets bija labāks nekā grautiņi Rīgā. Mums pievērsa uzmanību. Vairāku simtu cilvēku sanākšana uz tilta lika runāt Dombrovskim, uztraukties Mūrniecei un apsolīt ierasties Bauskā pat Rozentālei. Es nevēlos šeit pieminēt viņu amatus, jo pēc pēdējiem notikumiem man rodas izjūta, ka viņi nepilda savus pienākumus.
Es domāju, ka ar vienu reizi nepietiks. Arī tikai ar tiltu bloķēšanu nepietiks. Kamēr valdība nezin kāpēc domā, ka cilvēki izgājuši uz tiltiem vienkārši pajokot, tikmēr nekas nemainīsies. Pasākumi ir jāatkārto, ar skaidrām prasībām, paziņojot, padomājot par noformējumu, plakātiem un citām lietām. Starp citu – ja vēlas, to var nosaukt par «Tautas fronti». Ne jau par partiju, jo šai kustībai partiju nav jēgas veidot. Bet tautai, ja tā vēlas, lai viņos ieklausītos, ir jāpasaka Latvijas birokrātiskajam aparātam, ka tam ir jāsāk domāt arī par citiem, ne tikai par sevi.
Tas varētu būt pasākums brīvdienās, kurā nokļūs daļa to, kas netiek darbdienās, kur atnāks tie, kas daudz ko vēro no malas un tiešām vēlas protestēt. Galvenais – ir jāpasaka savi mērķi, turklāt pēc iespējas vienkāršāki. Gadsimtu esam audzināti ar domu, ka jāprasa garīgās vērtības, nevis materiālās. Ikvienā piketā tas patiesībā nedarbojas, kas arī notika 13. janvārī Rīgā. Ideja par labas politikas īstenošanu ir gluži vienkārši virtuāls termins, nekas vairāk. Ir jāprasa praktiskas un konkrētas lietas – slimnīcas restrukturizācijas nosacījumi, skolas saglabāšana, ceļa remontu, algu nosacījumus valsts pārvaldē un tamlīdzīgi. Neieteiktu īpaši aizrauties ar amatpersonu nomaiņas pieprasīšanu. Tikai tad, ja ir dati par pretlikumīgu darbību. Jo pieredze rāda, ka partijas un ministri mainās, bet par saviem vēlētājiem tāpat neviens nedomā.
Un diemžēl jāaizmirst par partijām. Ja patiesi kāda partija Latvijā domātu par cilvēkiem, tad jau jūlijā būtu sākuši organizēt protesta akcijas, turklāt dažādu veidu, ar precīzām prasībām. Turklāt – bez ierastās liekulības, kura bija ļoti izteikta 13. janvārī Rīgā, tāpēc beigās izraisīja grautiņus, nevis labu rezultātu.
Pašlaik ir brīdis, kad notiek reāla darbība – šie protesti. Ne jau velti internetā raksta: «Revolūcijas situāciju nevar eksportēt. Tā vienkārši rodas. Un, ja Bauskā pēc viena ieraksta forumā saradās tik daudz ļaužu, tas nozīmē, ka šāda situācija ir nobriedusi.» Ja uz organizētu aicinājumu ļaudis nenāk, ir divi varianti – cilvēki ir paši vainīgi, un viņiem tas neinteresē. Tad arī nav jēga. Bet ja uz vienkāršu ierakstu www.bauskasdzive.lv forumā ierodas cilvēki, kas ir gatavi protestēt pret Bauskas slimnīcas slēgšanu – tas ir to vērts. Un tas, manuprāt, ir jāatkārto. Kamēr sadzirdēs.
