Bauskas 1.vidusskola atzīmēja tās 90 gadu jubileju, arī es vēlos dalīties savās atmiņās un pārdomās. Manas skolas gaitas Bauskas 1. vidusskolā sākās 1944. gada oktobrī. Kara viesulis postīdams un dedzinādams tikko bija aizvēlies uz Kurzemi. Vakaros un naktīs bija redzams, kā rietumu pamalē atspīdēja ugunsgrēku blāzma.Smagi un sāpīgi Bauskā atjaunoja saimniecisko dzīvi. Tomēr drīz arī tālajā Budbergā nonāca ziņa, ka pilsētā sāktas mācības vairākās vidusskolas klasēs. Mana iepriekšējā mācību iestāde, Jelgavas skolotāju institūts, kopā ar visu Jelgavu bija sabombardēta, tāpēc vienīgā iespēja atsākt izglītoties bija Bauskas vidusskolā. Pulcēšanās un mācību sākšana notika Rīgas ielā – tagadējā Kristīgās pamatskolas ēkā.Vienoja vēlme mācītiesMūsu klasē audzēkņu skaits mainījās vai katru nedēļu. Atgriezās mājās bēgļos izdzītie, pievienojās jaunieši no tālākiem apvidiem. Visi kopīgi sēdējām skolas lielākajā telpā – zālē. Bijām ļoti dažādi, apmēram cilvēku 50. Atšķirīgas bija mūsu zināšanas, tomēr mūs vienoja vēlme mācīties.Ģērbti bijām pašaustās drēbēs, sliktos apavos. Ziemā, no skolas nākot, ļoti sala kājas. Daudziem bija arī pustukši vēderi, jo no vecāku saimniecības neko nevarēja palīdzēt. Nebija arī mācību grāmatu – vecās vairs nederēja, bet jaunās, padomju varai atbilstīgas, vēl nebija iespiestas. Skolotāji stāstīja, mēs pierakstījām, cik nu ātri katrs spējām. Īsti, kur rakstīt, arī nebija, revidējām iepriekšējos gados lietotās burtnīcas, rāvām laukā neaprakstītās lapas un šuvām tās kopā jaunās burtnīcās.Laimīgs bija tas lauku bērns, kura mājās bija zirdziņš. Tad tētis, citreiz kaimiņš, dodoties uz Bausku kārtot darīšanas, aizveda līdz skolai. Taču diezgan bieži nācās 30 kilometrus no Bauskas līdz mājām mērot kājām. Ceļā pagāja kādas stundas piecas. Bija grūti, taču neviens nečinkstēja, nesūdzējās. Mūs bija rūdījis karš, daudz bijām skatījušies nāvei acīs.Atceroties skolasbiedrusMūsu 9. klasi drīz sadalīja a un b klasēs. Vienā vairāk bija pilsētas bērni, otrā skolēni no apkaimes. Neraugoties uz to, bijām draudzīgi, izpalīdzīgi. Abas klases izvietoja citur, pavecā koka mājā. Vēlāk tajā ievācās un mūsu bijušajās klasēs dzīvoja skolotāja Hammera ģimene. Atceroties a klasi, noteikti jāpiemin Gunārs Zemtautis, īsts patriots, savas zemes un tautas brīvības aizstāvis. Arī Vasilijs Smolijs un Inta Martinsone-Puriņa pagrīdes darbībā pretojās komunistu idejām.No manas klases atmiņā palikuši labie matemātikas zinātāji Ilga Linga un Valentīns Zaborskis. Talantīga meitene mūsu klasē bija Otīlija Uzāne. Mēs bijām draudzenes, es drīkstēju iepazīties ar viņas kladītes saturu. Tur bija dzejas panti, apraksti, skaisti zīmējumiņi, pat glezniņas. Otīlija bija ļoti apdāvināta, skaisti spēlēja akordeonu. Vēl noteikti jāpiemin Rita Zadeika-Lakstīgala – ļoti sirsnīga un izpalīdzīga meitene. Kad man uznāca kāds tumšais brīdis un ļoti gribējās uz mājām, Ritiņa prata tik sirsnīgi sapurināt, samīļot. Viņas garīgais spēks mani atgrieza ikdienā.Skolotāji – personībasStāstot par tiem gadiem, nevaru nepieminēt arī pedagogus. Skolotāja Eferte mums mācīja vēsturi. Viņa bija pedagoģe ar lielu pieredzi. Pirmskara Latvijā viņa bija strādājusi Kļaviņa kundzes ģimnāzijā Bauskā, daudz ceļojusi pa Eiropu, ļoti sirsnīgs un atvērts cilvēks. Tā kā ģimenes skolotājai nebija, visu mīlestību un labestību viņa veltīja saviem audzēkņiem. Vēsturi viņa mācīja uzmanīgi, sauca tikai faktus, emociju nebija.Šad tad, ja vēstures stunda bija pēdējā, mēs bijām noguruši, izdevās skolotāju pierunāt pastāstīt kaut ko par ceļojumiem pa Eiropu. Dažreiz viņa mums arī uzdziedāja. Skolotāja pievēra acis, telpu piepildīja skaists dziedājums vācu valodā par Loreleju. Mums tas bija jauku emociju pilns brīdis – dvēseles relaksācija.Vēl gribu pieminēt Annu Krastiņu, manu klases audzinātāju pēdējos skolas gados. Atceros, kā viņa pirmajā stundā ienāca klasē: kājās bija melni zābaciņi, mugurā melni zīda svārki, ķiršu brūna interesantiem rakstiem adīta jaka. Neliels, drukns augums, paskaļa balss. Šķita skarba, pat robusta. Tikai ar laiku atklājās audzinātājas patiesā būtība – aiz skarbas čaulas slēpās silta un saprotoša sirds. Viņas mācību metodes nebija ierastas, tomēr efektīvas. Vācu valodas vārdiņu nozīmi atcerējāmies uz ilgu laiku. Liekot mums iemācīties vārdu «sviest», viņa meta pret klases durvīm savus cimdus, pret sienu burtnīcas. Skolotāja Krastiņa bija liela personība ar jūtīgu sirdi.Atcerēšanās vērts ir matemātikas pasniedzējs Jānis Viesjānis – ļoti inteliģents un kulturāls skolotājs. Pret viņu jutām cieņu un bijību. Mums bija pat nedaudz bail, kad viņš stundas laikā pāri briļļu stikliem pētījoši skatījās uz klasi.Kārli Vītolu skolēni bija iesaukuši par Zevu. Tas laikam viņa skaļās un bargās balss dēļ. Man no viņa bija paniskas bailes. Taču bargs Zevs bija tikai gaitenī, ja audzēkņi bija ko nodarījuši. Tomēr ķīmijas stundās viņš pilnīgi pārvērtās, prata interesanti izskaidrot, labi iemācīt vielu. Žēl, ka šīs stundas notika reti, jo skolotājs Vītols, būdams arī skolas direktors, bija ļoti aizņemts.
