Ziemeļvalstīs, Vācijā, Anglijā, Austrijā un citur Eiropā jau vairākus gadus iet plašumā tā sauktā «slow business» jeb «lēnā biznesa» kustība.Līdzīgi «slow food» jeb «lēnās pārtikas» idejai, tā proponē nevis neapdomīgu kredītu grābšanu, kas uzņēmējus padara par bankas vergiem, bet gan pakāpenisku kapitāla krāšanu, attīstību balstot galvenokārt uz paša idejām un finanšu iespējām.Latvijas iedzīvotājiem tas nav nekas jauns, jo mūsu senčiem tā bija ierasta lieta. Kādu laiku gan to nomāca čekas naudas atmazgātāju ātrās milzu peļņas durninošais tvans, un vēl tikai pirms gada viens otrs apdomīgāks cilvēks vien nošūpoja galvu par latviski rimto dzīvesziņu augstprātīgi noliedzošo reklāmu, kurā tēvs, kas tik ilgi krājis ragaviņām, ka dēls jau sen no tām izaudzis, padarīts par muļķa atpakaļrāpuli pretstatā valdošajam brašajam laika garam. Nav zināms, cik šīs reklāmas apdullināto tagad jūtas pamuļķi, taču skaidrs, ka ne viena vien viņsaulē aizgājušā parādi bija un būs jāmaksā pakaļpalicējiem. Tieši tāpēc, ka mūsu pašu ievēlētie valsts vadītāji kā apreibuši žmiedza gāzi grīdā un solīja visu, jo nevarēja nesolīt, ieskaitot treknos gadus, kuru turpinājums pašiem tagad jāmeklē austrumu kaimiņvalsts energoresursiem bagātajā ķešā vai šņabja muciņā.Lietu sakārtošana iegrūsta naivuļiem, kas tagad cenšas ar sietu sasmelt no sīkās druskās sašķīdušās krūkas izlijušo krējumu. Taču arī viņu rindās ir cilvēki ar skatījumu zvaigznēs, kas lietas nevis mēģina piezemēti saprast un tad sakārtot, bet drudžainā neizpratnē meklē iespēju paglābties no pašu parādiem ar jauniem likumiem. Mācība no tā tikai viena – ja reiz politiķi ar atpakaļejošu noteikumu maiņu mēģina «uzbraukt» mūsu valsts varenajiem, situācija patiesi ir ļoti slikta.
