Pagājušajā nedēļā aktīvisti visā pasaulē organizēja gājienus, demonstrācijas un koncertus, lai atzīmētu Starptautisko nabadzības izskaušanas dienu.Tikmēr mūspusē tauta saliedējās, lai sargātu kultūru un medicīnu. Ja arī turpmāk viss tiks «nogriezts», «piegriezts», «samazināts», iespējams, jau pēc gada arī šeit pulcēsies masas, lai iestātos pret ubagu tarbu.Par nabadzības izskaušanu te neviens nedomā, un katru dienu tā vēršas plašumā. Bez darba palikušo skaits aug kā sēnes pēc lietus, bet to pabalsti kūst kā pērnais sniegs pavasara saulītē. Kareivīgos, drosmīgos smaidus nu ir nomainījusi bezcerības grimase. Kur lai atrod labvēli, lai cilvēks varētu elementāri izdzīvot? Valdība tik domā jaunus nodokļus, lai lāpītu caurumus budžetā. Siltums un gaisma maksā tikpat, cik līdz šim, lielveikalos arī cenu raža ar izkapti nav pļaujama. Kaut cik turīgais arī jau acis sācis mest uz «humpalu» bodi un tirgū kaulējas par katru gaļas kumosiņu. Vai nav jau galējais punkts sasniegts? Kur gan cerības stars tik ilgi aizkavējies? Vai devies līdzi gājputniem?Kādas manas paziņas dzīvošanas recepte šajos dziļā pesimisma laikos ir itin vienkārša. Censties meklēt un atrast cilvēkus, kurus neapvij bezcerības aura. Tikties ar ļautiņiem, kuru idejas, pārliecība, arī drosme ir daudz spēcīgāka nekā vaimanātājiem. Nevajag bīties par to, kas nu būs ar mani, manu ģimeni un valsti tālāk. Vajag rast labos piemērus, kas liek uzreiz arī saņemties!
