Aizraušanās. Māsas izvēlas jātnieku sportu.Zirgs atpazīst jātnieku pēc balss un to neaizmirst. Zirgs vienmēr jūt, ko cilvēks no viņa vēlas, spriež Linda Rotberga. Viņas un vecākās māsas Lienes aizraušanās ir jātnieku sports. Meitenes gandrīz katru vakaru trenējas Codes pagasta zirgkopes Velgas Marčenkovas vadībā.Rotbergu ģimene dzīvo Codē, bet māsas mācās Bauskas pamatskolā. Liene ir devītās, bet Linda – septītās klases skolniece. Treneres skaistie zirgi mitinās meiteņu vectētiņa Modra stallī, tāpēc visa Rotbergu ģimene ir iesaistīta rikšotāju aprūpē.«Zirgi ir īpaši dzīvnieki. Esot nemitīgā kontaktā ar tiem, mainās cilvēka raksturs. Es vēroju savu mammu Ausmu un priecājos. Viņa ir atplaukusi, kļuvusi mierīgāka un smaidīgāka, kopš stallī uzturas Velgas zirgi un mamma palīdz par tiem gādāt. Tāpēc man ļoti patīk, ka no daudziem vaļaspriekiem Lindai un Lienei galvenais ir jātnieku sports. Jaunākās meitas attieksme pret dzīvām radībām jau agrā bērnībā bija īpaša. Linda viņus izjūt ar sirdi. Kādas kaķu mājas viņa savulaik būvēja, izmantojot kastītes, audumu atgriezumus un citus mājās atrodamus materiālus!» teic Solvita Rotberga – Lienes un Lindas mamma.Jātrenē rokas un kājas Tikko zirgi iemājoja Rotbergu stallī, vecākā māsa aizgāja pie treneres un pieteicās jāšanas nodarbībām.Liene atceras pirmo reizi: «Trenere mani uzcēla uz zirga, jo pati vēl nepratu uzkāpt. Tad Velga turēja rikšotāju pie pavadas, un mēs veicām dažus apļus. Ar laiku pati iemanījos ļoti veikli tikt zirga mugurā. Lai to izdarītu, ir jābūt spēcīgām kājām un rokām, labi koordinētām kustībām. Man un māsai ļoti labi noder vieglatlētikas un basketbola treniņos gūtais rūdījums. Trenere raugās, kāda slodze katram jātniekam ir piemērota, un izvēlas noteiktus uzdevumus. Lindai sākumā viņa ieteica pamēģināt jāt ar poniju. Māsai iepatikās, viņa jau ir piedalījusies vairākās sacensībās, bet šogad Linda jau mācās vadīt zirgu.» Ardievas ponijam Jaunākās māsas stāstā par draudzību ar ponijiem un zirgiem jaušams tāds maigums, it kā viņa runātu par mīļiem un tuviem cilvēkiem: «Manu poniju sauc Korida. Lai gan viņa augumā ir maziņa, reizēm kļūst bail, lecot pāri barjerām. Sacensībās uz ponijiem vislabāk izskatās žokeji līdz desmit gadu vecumam, tādēļ arī man ir pienācis laiks Koridu nomainīt pret zirgu. Es un māsa trenējamies ar ķēvi Dakāru. Sēžot zirga mugurā, rodas pavisam citas izjūtas – šķiet, ka atrodos ļoti augstu virs zemes.Pirms sacīkstēm mēs savus mīluļus sapošam – ar speciālu birstīti spodrinām ķermeni, krēpes sapinam sīkās bizītēs, lai būtu skaistāk. Ar zirgiem ir daudz jārunā, pēc veiksmīgi pārvarētas šķēršļu joslas jādod našķi. Mūsu stallī ir arī poniju meitenīte Kursa. Viena acs viņai gaiši zila, bet otra – brūna. Mēs katrreiz savus dzīvniekus apmīļojam un palīdzam iztīrīt stalli, iedot zirgiem vakariņas.» Līdzvērtīgs dialogs Meitenēm treniņos ir gadījies arī nokrist. Zirgiem, tāpat kā cilvēkiem, mēdz būt mainīgs noskaņojums un dažkārt neprognozējama uzvedība. Liene atzīst, ka Dakāra ir strauja ķēve ar neatkarīgu raksturu. Vislielākais gandarījums jātniecei rodas treniņos, kad zirga un vadītāja vēlmes kļūst saskaņotas, kad dzīvnieks labprātīgi pakļaujas komandām. Māsas ļoti nopietni izturas pret drošības noteikumiem un ir vienisprātis, ka jātnieks bez ķiveres un aizsargvestes nemaz nedrīkst kāpt zirga mugurā. Arī piegulošas bikses un gari zābaki nav modes kaprīze, bet ērts un funkcionāls apģērbs. Liene un Linda domā, ka jātnieku sports ir neparasts arī tāpēc, ka panākumus sacensībās nodrošina divu dzīvu būtņu dialogs, veicot kopīgu uzdevumu.
