Iesim uz salūtu, kamēr vēl ir Latvija, par ko šaut gaisā, saka kaimiņš, pēc valsts svētkiem posdamies peļņā uz Angliju.Nebrauc jau aiz labas gribas – gadu nodzīvojis bez darba, nule atlaista arī sieva, bet trīs skolasbērniem vajag ēdienu un drēbes. Sirds tāda smaga – nesen dzirdējis kādu amatpersonu televīzijā vāvuļojam, ka aizbraucēji nav Latvijas patrioti, jo domā tikai par savu maku. «Vai es brauktu, ja te būtu darbs?! Pabalstus negribas prasīt, varam taču paši nopelnīt!» Meklējis iespēju sākt savu biznesu kādā valsts atbalsta programmā: «Biju, pavaicāju – paprasīja tik daudz papīru… Ātrāk aizbraukt uz Angliju un sūtīt uz mājām naudu.»Vai Latvijas patrioti ir tie, kas valsts un pašvaldību iestādēs saņem tūkstoš latus mēnesī no nodokļu maksātāju naudas, bet nevar pāris nedēļās sagatavot pusduci dokumentu? Vai par nāciju gādā tie iestāžu vadītāji, kas izsvītro pāris štata vietu, lai saglabātu savu dienesta auto? Vai Latvijas patrioti ir tie, kas tērpjas sarkanbaltsarkanās drānās un aurodami vicina rokas hokeja spēlēs, bet ikdienā pa kluso kārto lietas ar energoresursiem bagātās kaimiņvalsts fīreriem?Manuprāt, īstie patrioti ir tie, kas atstāj siltu vietu ministrijā, kur par pusotru stundu darba dienā var saņemt tūkstoš latu mēnesī, un dodas strādāt nenormētu darba laiku uzņēmumā, kas rada īstu pievienoto vērtību, vai arī atver paši savu mazo biznesu. Par tautas izdzīvošanu visvairāk gādā tie, kas ikdienā dara mazus, it kā nemanāmus labos darbus, palīdz līdzcilvēkiem nezaudēt cerību un rast jaunu ceļu. Un lielākie patrioti ir tieši tie, kuri uzņemas smago melnstrādnieka krustu svešumā, lai audzinātu jauno paaudzi šeit.
