Svecītes vēl nebija iedegtas, kad ienācu mazmazītiņā lauku kapsētā. Tajā dus mani vecāki. Bet kāda rosība valdīja!Cilvēki, kuri uzposa kopiņas, tik enerģiski darbojās un tērzēja, ka aizmigušo dvēseļu dārzā neviļus bija jādomā par tautas vitalitāti. Tā izjūta bija ļoti laba. Dzīvi apliecinoša.Latviešu kapu kultūra patiesi ir fenomens, taču, kā jebkura sena tradīcija, apdraudēta. Savu dzīvi esam iegrožojuši tādos pienākuma un atbildības valgos, ka domāt par rituāliem un netveramām matērijām pat nav laika, kur nu vēl to visu praktiski īstenot! Arī savā mazajā zemītē gandrīz 300 kilometru attālums ir nepārvarama distance, lai aizbrauktu uz senču kapiem. Šajā piemērā es runāju tikai par sevi, apzinoties, ka ātrgaitas transporta līdzekļi mūs nekad nespēs tuvināt tradīcijas nepārtrauktībai.Katoļu priesteris reiz man teica: «Tev nav jāskrien uz kapiem un jāizjūt vainas apziņa, ja neesi to izdarījusi. Toties latvisko veļu laikā – novembrī – tev ir jāatceras aizgājēji un jālūdz par viņiem. Nevajag ievērot noteiktu formulu. Dari, kā pati jūti!» Viņa padoms mani nomierināja un iedvesmoja. Vainas apziņa atkāpās, taču tradīcija velk uz savu pusi.Tad nu es, dziļi un jauki meditēdama, iedomājos palsām rudens lapām apbirušās kopiņas un lietavu sagandētās puķes. Briesmīgi! Droši vien mana iztēle ir vainīga vai kas cits, bet bija jāpieceļas no krēsla, jāsaņemas un jādodas uz dvēseļu dārziem. Citādi nebūs miera. Es nedrīkstu būt tradīcijas pārrāvēja, es gribu to turpināt. Reizēm domāju: varbūt Mirušo piemiņas diena 22. novembrī ir vissvarīgākais rituāls, lai patiesi izjustu jaunu ciklu, kas aicina dzīvībā, – Ziemassvētkus. Šīs nedēļas beigās sāksies Advente.
