Vairs nav nekādu šaubu, ka latvieši būs. Ja vēl kāds par to baidās, paskatieties nule aizvadīto Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku koncertu atkārtojumus, īpaši gabaliņu no koru lielkoncerta.Svētku ierasti galvenā notikuma sākums, patiesību sakot, raisīja nīgru smīnu – krāšņi un cieši stāvošajiem koristiem un laikam taču arī publikai īpaši pieteica Valsts prezidenta un viņa pastāvīgās pavadones dzīvesbiedres ierašanos, it kā mēs dzīvotu monarhijā, ne demokrātijā. Atklāšanas uzrunā prezidents vispirms sveicināja izglītības ministri (ar kuras vieglu roku tika samazināts interešu izglītības finansējums) un tikai pēc tam sarīkojuma galvenos personāžus – dalībniekus. Par jauniešu prasmi dziedāt, dancot un muzicēt latviskā garā vispirms pateicās svētku rīkotājiem un novadu vadītājiem (no kuriem ne visi pagodināja ar savu klātbūtni pat gājienu), tikai pēcāk visi sumināja kolektīvu vadītājus, kuru ieguldījums latvisko tradīciju kopšanā ir vislielākais.Tomēr tas kļuva mazsvarīgi, kad skolu jauktie kori dziedāja «Gaismas pili». Es to pirmo reizi dziedāju vēl kā skolniece lielajos Dziesmu svētkos, uz kuriem Bauskas 1. vidusskolas jauktais koris 80. gadu vidū devās kā viens no labākajiem jauniešu koriem. Toreiz kopkoris repertuārā neiekļauto dziesmu diriģēt izsauca Haraldu Medni, kurš arī bija kritis nežēlastībā un nebija virsdiriģents. Ar blakusstāvētāju sievu iedotajām notīm, lasot no lapas iepriekš nedziedāto latviskās dvēseles ilgu esenci, pirmo reizi kā koriste piedzīvoju to pašu saviļņojumu un pārliecību, ko tagad redzēju jauno dziedātāju acīs.Kaut arī jau pāris reižu Dziesmu svētkos esmu vien skatītāja līdzdziedātāja, es tagad zinu – lai kā mainīsies laiki un tikumi, būs arvien jaunas latviešu paaudzes, kas savas nācijas dvēseli atradīs šajā vai citās no tās rakstītās dziesmās.
