Steidzami vajadzēja sagatavot interviju. Tikšanās vieta ar apraksta varoni bija 170 kilometru attālā mazpilsētā. Neko darīt – iesēdos satiksmes autobusā, taču viena doma nedeva mieru. Kopā ar intervijas tekstu bija jāiesniedz daudzas ļoti kvalitatīvas fotogrāfijas. Šajā jomā neesmu profesionāle. Cilvēks, kuru braucu intervēt, pa tālruni mierināja, ka esot sarunājis vietējās avīzes žurnālistu. Piebilde gan samulsināja: «Viņš atbrauks vēlu, jo pa ceļam no slimnīcas paņems sievu un bērnu.» Tas manī izraisīja vainas apziņu – slimnīca, sieva, bērns un pa vidu es ar savu niecīgo problēmu. Bija ļoti vēls vakars, kad istabā ienāca smaidīgs puisis un jauna sieviete ar grozu. «Kur tad ir bērns?» sasveicinoties vaicāju. Smaids vīrieša sejā kļuva vēl siltāks, kad viņš pastiepa roku pie groziņa: «Lūk, Gustavs! Viņš aizvakar piedzima un tagad dodas uz mājām.» Jau nākamajā teikumā jaunais tētis pievērsās lietišķai sarunai. Ieinteresēti, mierīgi, bez steigas.Viņš fotografēja, aicināja aplūkot arī agrāk uzņemtās apraksta varoņa bildes. Pie datora pagāja stundas, iekams izvēlējāmies attēlus, ko fotogrāfs ierakstīja zibatmiņā, lai gan es pati to varēju izdarīt. Viņam gribējās uzticēto darbiņu godprātīgi paveikt līdz galam. Mazulis augšstāvā gulēja, bet sieva neraidīja pārmetošus skatienus. Sveša cilvēka koleģiāla, nesavtīga palīdzība mūsdienās jau kļūst par ārkārtēju notikumu. Jaunā ģimene mani tik ļoti aizkustināja, ka atvadoties nespēju atrast pateicības īstos vārdus. Puisi ar fotokameru sauc Ingus, bet mūsu iepazīšanās vieta bija Saldus. Paldies, Gustava tēt!
