Pašlaik tā šķiet, ka arī pie mums jau iestājusies polārā nakts, tikai bez aukstuma – vienalga, vai rīts, pusdienlaiks vai vakars, kā tumšs, tā tumšs. Pa tumsu eju no darba mājās un dzirdu, kā kaimiņos esošā uzņēmuma teritorijā kāds klaudzina. Darbinieks atjauno angāra ārsienas klājumu, ko kāds nopostījis. Nozagtas vairākas plāksnes, alumīnijs taču… Tagad sagādāta krietna kaudze jaunu skārda plākšņu, «dzīvojam ar perspektīvu,» smejot teic strādnieks un turpina novērst postījumus. Abi saprotam, ka agrāk vai vēlāk «perspektīva» būs zādzību turpinājums.Strādnieks spriež, ka cilvēki jau neesot vainīgi, tāds laiks un tāda dzīve – krīze. Pēc brīža gan pats sevi tā kā pielabo – ir gan vainīgi, ka zog, tomēr cēloņi meklējami valsts attieksmē. Strādnieks Juris patiesībā domā filozofiski, viņa prātojumi sasaucas ar angļu filozofa Frānsisa Bēkona jau 16. gadsimtā izteikto prātulu – bez izdevīga gadījuma nebūtu zagļa. Un jautājumi turpinās: kāpēc Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs ceļ traci, ja ķeras pie viņa desmittūkstoš latu lielās mēnešalgas klāt un kāpēc viņa kredīta atmaksa nedrīkst tikt apdraudēta? Bet kāpēc, piemēram, Bauskas būvstrādnieka Jāņa kredītu drīkst apdraudēt, viņa algu samazinot vai pat no darba atlaižot, ne aci nepamirkšķinot?Mūžvecas filozofiskas pārdomas par vainas mēru, par indivīda attiecībām ar valsti un atbildību, par to, kurš ir vienlīdzīgāks, galu galā – par vērtībām… Šķiet, jau Bībelē rakstīts – kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā. Stiepj prom un nodod metāllūžņu savācējiem angāru plāksnes, dzelzceļa sliedes, elektrolīniju vadus, katlus un spaiņus no sētām, nupat jau tā, ka «aci no pieres izzags»… Puse pretimnācēju Bauskā, Rīgas ielā, redzami ar uzburbušu seju un aizdauzītu aci. Vai tad tauta neiet bojā? Tātad krietnas vadības nav. To laikam gan apstiprinās katrs. Un tomēr esmu tā, kas, jūsmojot par afgāņu rakstnieka Hāleda Hoseinī grāmatu «Pūķa ķērājs», pilnībā piekrīt arī tur ierakstītajai tēzei – zādzība ir vienīgais nepiedodamais grēks, kopējais visu grēku apzīmējums.
