Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības 9. decembra pēcpusdienā rīkotajā Tautas sapulcē Esplanādē Rīgā pret valsts budžetu nākamajam gadam protestēja pāris simtu cilvēku, nevis tūkstoši, kā cerēja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS).Tajā pašā vakarā LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers piedalījās Latvijas Televīzijas 1. kanāla raidījumā «100. pants». Tikpat kā neļaujot izteikties otrai uzaicinātajai – Saeimas deputātei Ilzei Viņķelei –, P. Krīgers asi pēla valdības 2011. gadam sagatavotā budžeta skaitļus un pauda īgnumu par tautas kūtrumu. Manuprāt, arodbiedrībām ir pēdējais laiks atzīt, ka Atmodas sākumā ierastie protesta veidi nedarbojas. Cik daudzi no tiem, kuriem ir darbs, var atļauties pamest pienākumus un par savu, iespējams, pēdējo naudu braukt cauri putenim uz Rīgu kopīgi pasalt un iedzīvoties iesnās? Vai tam ir jēga?Krietni aizdomājos arī par uzticību tautas interešu aizstāvjiem. Ieskatoties Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtajā Pētera Krīgera amatpersonas deklarācijā, var uzzināt, ka par savu pamatdarba vietu viņš norādījis LR Finanšu ministriju. Algu P. Krīgers saņem arī Rīgas domē un vienā no privātām augstskolām, bet tikai LBAS vien 2009. gadā nopelnījis 14 tūkstošus latu (2007. gadā – Ls 12,3 tūkstoši). Kas arodbiedrības līderim nodrošina tādu atlīdzību? Ekonomika valstī 2008. un 2009. gadā kopumā saruka par 25 procentiem, bez darba pašlaik ir 14,3 procenti ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Cik strādājošo vispār ir arodbiedrības biedri? Nākas padomāt, kur nu kurais silda nosalušās kājas pēc protesta mītiņiem.
