Rudenī varam atskatīties uz vasaras ceļojumiem pa mīļo Latviju.Lai Madonas pusē nokļūtu un iepriekš iecerēto aplūkotu, no Bauskas ceļā devāmies ģimenes trijotnē opelītī līdz Pļaviņām kā starta vietai. Tad pa dažādas kvalitātes šoseju Ērgļu virzienā, iegriežoties senatnīgajos Blaumaņa «Brakos».Pa ceļam uz turieni satriecoši «skaista» pret debesīm slējās Odzienas pils, diemžēl tikai tās skelets. Tomēr apdzīvots ar sezonas iemītniekiem – trim stārķu ģimenēm: viena uz torņa, divas – katra uz sava skursteņa. Blakus veikala kafejnīcas ēka, zālē ieaugusi, pamesta. Neveiksmīgs bizness.Braku muzejā esam vienīgie apmeklētāji. Apmīļojuši vietējo, štata vai ārštata, neskaidra dzimuma pelēko kaķi, dodamies uz Jumurdu. Tur, šķiet, veidojas kaut kas laikmetīgs – atpūtas komplekss vai viesu māja. Kaut nu to nepiemeklētu Odzienas veikala kafejnīcas neveiksme!Vējavas grūti atrastNākamā pieturvieta – Vējavas kapi, kur atdusas mūsu tautas traģisko likteni izgājusi dzejniece, prozaiķe, nesaprasta, daudzkārt pazemota, bet dvēseliski bagāta latvietībā un patriotismā, kas uzmundrināja latviešu karavīrus Kurzemes lielkaujās. Tā ir Ilze Kalnāre.Augšup, lejup un ar asiem līkumiem vijas Madonas novada grantētie lielceļi. Bez taujāšanas garāmgājējam nemaz nevaram atrast Latvijā vienīgo, augstākā vietā gulošo kapsētu. Nekādas norādes. Vējava, kur no visām debespusēm vējiem satikties un šķirties. Kaut nu kāds nesadomātu šajā klusajā vietā vēja ģeneratorus ierīkot! Pie kapsētas daudz sabraukušo un sanākušo paredzēto kapu svētku gaidās. Stāvam dzejnieces un viņas māmuļas atdusas vietā. Rūpīgi sakoptas, bagātīgi ziediem rotātas kopiņas. Pelēkā laukakmenī iekalti dzejnieces vārdi: «Runā akmens, runā kalns, runā vārpas druvā.»Kapsēta plaša, pauguraina, maz jaunu apbedījumu. Centrā piemiņas akmens ar to vietējo ļaužu uzvārdiem, kurus reiz ar varu atrāva no dzimtenes un kuri neatgriezās no Sibīrijas. Turpat neliels piemineklis ar triju nacionālo partizānu uzvārdiem, dzimšanas gadu. Jauni puiši, vienam tikai septiņpadsmit. Dzimtenei ziedots visdārgākais.«Pie Andreja Eglīša»Nonākam Bērzaunē. Ar zaļganu jumtu klāta baznīca, blakus kapsēta ar piemiņas akmeni aizvestajiem.Caur Mārcienu dodamies uz Ļaudonu. Īsi pirms tās ceļa kreisajā pusē uzraksts «Ļaudonas kapi», zem tā – «Pie Andreja Eglīša». Pie kapsētas vārtiem sākas speciāli ierīkota taka dzejnieka atdusas vietas virzienā. Takas abās pusēs ik pa gabaliņam tēlnieka Induļa Rankas veidotas skulptūras. Pirmajā, lielākajā, lasāms dzejnieka vārds, zem tā akmens bareljefā iekalts zobens, kas atmiņā atsauc A. Eglīša dzejas rindas: «Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz. Tavs gods un tēvu zeme tev cieši dusēt liedz.» Bet kā pašlaik? Tēvu zeme vēl tā kā ir, ar godu – pašvakāk. Acis tā kā uz snaudu velk. Kaut nu neaizmigtu un Andreja Eglīša gars mūs turētu nomodā!Netālu no dzejnieka kapa, ar pavērstu skatu pret to, tēlnieka I. Rankas liela skulptūra simbolizē domās iegrimušu vīru. Uz neliela akmens iekalts dzejnieka vārds, mūža gājuma gadskaitļi. Virs tiem vārdi: «Tauta manas mājas.» Blakus mātes kaps. Mirusi 1946. gadā. Pēc atgriešanās no trimdas dzejnieks uzstādījis pelēka akmens pieminekli ar krustu un (pēc atmiņas) apmēram šādu tekstu: mīlestības vārdi var apklāties putekļiem, bet pate mīlestība – nekad. Ansamblis rūpīgi kopts – gan stādīti, gan ļaužu nesti, vāzēs ielikti ziedi. Kā uzzinām, tas viss vietējās pašvaldības aprūpē. Šoruden, 21. oktobrī, pašvaldība rīko lielu A. Eglīša piemiņas sarīkojumu.«Klupšanas akmens»Ceļš ved uz vēl vienu svētvietu – Oskara Kalpaka Meirānu pagasta «Liepsalām». Tur saglabājušies tikai daži ozoli un milzu liepa. Taču viss, kas redzams, atstāj satriecošu iespaidu. Ar mīlestību, izdomu, pacietību veidots. Pamazām. Daudzveidīgs ansamblis, milzīgs darbs. Un ne mazums līdzekļu tas prasījis. Pašā centrā garā, baltā mastā plīvo nevis šīs, bet mūsu valsts Latvijas karogs – sarkanbaltsarkanais. Karoga pamatnei kuba forma. Uz šķautnēm vārdi: Latvija, Dievs, zeme, zemnieks. No karoga vietas uz vienu un otru pusi trīsšķautņainos pelēka akmens obeliskos iekalts teksts. Tur ir gan Jēzus Kristus vārdi, gan pazīstamu personu, kā Zentas Mauriņas, Kārļa Ulmaņa, Edvarta Virzas, Mārtiņa Lutera, atziņas. Uz vienas šķautnes latviešu sakāmvārdi, parunas.Oskara Kalpaka dzimtas vieta ir pēdējā, ko dienas garumā varam apmeklēt, aplūkot, izjust. Paldies mūsu meitai Ilzei par labo šoferēšanu un teicamu orientāciju pēc apvidus kartēm.Ceļojuma stāstu beidzot, domās atgriežos pie Andreja Eglīša takas – ko tur redzēju, bet pasaku tikai tagad, lai lasītājam pamatīgāk iegulst atmiņā. Takas galā, vietā, kur jāpagriežas pa kreisi, lai pa dažiem pakāpieniem dotos pie dzejnieka, nolikts neliels akmens ar tajā iecirstiem vārdiem: «Klupšanas akmens.» Nepaklupsim ne šodien, ne rīt, arī ne mūsu valsts Latvijas koalīcijas valdību veidojot.
