Vērties datora monitorā vai televizora ekrānā aizvadītajās brīvdienās bija visbezjēdzīgākā nodarbe. Ja vien, protams, tas kādam nebija maizes darbs.Pazust lapu putenī, ieelpot skumjas, kuras izstaro bez smaržas palikušie rudens ziedi, māt ardievas pēdējiem gājputniem un steigt sagatavot dārzu ziemas guļai – tā noteikti daudziem bija aizgājušo dienu pamatnodarbošanās. Ja vien no rietumiem šurp neatskries lietus mākoņi un visu plosošie rudens vēji, «lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās» varēsim baudīt vēl kādu laiku. Dabas vērotāji steidz vēstīt – šī rudens kuslais lapkritis neliecina par bargu ziemu. To prognozēt varēs, līdz oktobra vidum vērojot kokus. Ja lapu rota joprojām būs salnas neskarta, bezvēja lapkritis to nebūs ieminis rudens dubļos, tad ziema atnāks vēlu, tās bargumu slāpēs daudzie atkušņi. Taču to noteiks ne jau tautas ticējumi un vērojumi. Daba pati saliks visu savās vietās, rudens miglas izklīdīs, dzestrais sals pārklās peļķes ar plānu ledus kārtiņu, pa kurām varēsim iet un vērt vaļā vārtus ziemai. Ne tik vienkāršs un prognozējams kā dabā gaidāms šis rudens politikā. Filozofe Maija Kūle televīzijas pārraidē nedēļas nogalē mūs brīdināja no biezajām miglām. Tās sapūtuši polittehnologi, ne tikai no pašu mājām. Kad migla kritīs, var izgaismoties dažādi politiskie rēgi. Jauno valdību varam sagaidīt uz veļu laiku. Vieniem tas var būt ilgi gaidītais gandarījuma brīdis, citiem – ceļš uz nekurieni.Kamēr vēl mēs visi te esam un kamēr mums vēl ir sava rudens apgleznota Latvija, steigsim to vērot, baudīt un savās sirdīs ieslēgt. Kas zina, kādā krāsā austrumu pamale būs nākampavasar.
