Par situācijām, kuras nevar un nevajag noklusēt. Gribu pastāstīt par pasažieru pārvadātāju uzņēmuma SIA «Aips» autovadītājiem.Ne tik daudz sacīto adresēt viņiem, cik viņu direktoram Uldim Kolužam. Jums vairāk jārūpējas un jāaizstāv savi šoferi, nevis tie, kuri «mētājas» uz ceļiem. Kā uzņēmuma vadītājs Jūs esat brīnišķīgs cilvēks, bet padomājiet arī par tiem, kuri pie Jums strādā!Esmu pastāvīga SIA «Aips» pakalpojumu izmantotāja, zinu un redzu dažādas situācijas. Kāpēc es tik sirsnīgi cenšos aizstāvēt šoferus? Tāpēc, ka viņiem ir smags darbs, ne tikai fiziski, bet arī morāli. Stūri grozīt nav ne joks, ne rotaļa. Autobusā iekāpj dažādi cilvēki, redzu, ar kādu necieņu viņi dažkārt izturas pret autovadītāju. Pat 3. – 4. klases skolēni.Ko šoferim darīt, ja viņam iedod 20 latu 30 santīmu vietā? Tikko sācis reisu, viņš tur rokā banknoti un nezina, ko iesākt. Autobuss jau nav banka.Vēl ļoti svarīgs jautājums: kā šoferim jārīkojas, kad pasažieris jāizlaiž vai jāuzņem vietā, kur nav pieturas? Lūk, kāds gadījums! Braucu no Vecumniekiem uz Bausku. Šoferis no labas sirds starp pieturām uzņēma kādu vīrieti. Iekāpis autobusā, viņš pat paldies nepateica.Šoferis nav ampelmanis. Ir likums pieturās uzņemt un izlaist pasažierus. Nevar izmantot autovadītāju labsirdību un dancināt viņus pēc savas iegribas. Atbalstāma ir autovadītāja rīcība, kad viņš starp pieturām izlaiž padzīvojušus cilvēkus, skolasbērnus, ja ir slikti laika apstākļi.Godājamam direktoram nevajadzētu sodīt šoferus par pareizu darbu, bet gan pašam kā vienkāršam pasažierim pabraukāt un pavērot, kā pret autovadītājiem izturas dažādi cilvēki, arī bērni un pusaudži. Tad pats savām acīm redzēs un nevajadzēs klausīties dažādas pasakas un nepatiesus stāstus.Vēl joprojām visiem šoferiem nav vizītkartes, tā kā nemaz nezini, kam varētu uzrakstīt pateicību vai arī kādu sliktāku vārdu. Dispečeri ne vienmēr atklāj autovadītāja vārdu, tikai pasaka, ka tādas ziņas nesniedz.Es ļoti vēlos, lai godājamais U. Kolužs, tāpat kā izcīnīja Bauskas–Rīgas līniju un darbu saviem šoferiem, aizstāvētu savus darbiniekus, nevis tos, kurus neizlaiž pie mājas sliekšņa.Savos skolas gados rītos un vakaros, rudeņos un ziemā mēroju septiņus kilometrus līdz skolai un atpakaļ, un nekas nenotika. Mācīsim jaunatnei veselīgu dzīvesveidu, daudz staigāt kājām un elpot svaigu gaisu! Mācīsim pateikt paldies, nevis plēst vai sagriezt autobusā krēslus, vai apzīmēt tos!Novēlu Jums, Uldi Koluž, izturību un veselību, aizstāvot savus darbiniekus! Lai par Jūsu uzņēmumu varētu teikt tikai labu!Nav vienmēr taisnība pasažieriem, nebūt ne.
