Negribot nācās secināt, ka Latvijas politiķi ir gluži kā mani mīļākie dzīvnieki kaķi. Pirms vēlēšanām viņi visi ir «mazi un pūkaini», izlaižas uz dīvāna, murrā un ļauj vēlētājiem sevi pakasīt aiz auss.Tiklīdz balsis nodotas, no ķepiņu mīkstajiem spilventiņiem parādās nāvējoši asi nagi, un uzvarētāji pārvēršas plēsīgākajos zvēros, kas medī ne tikai tāpēc, ka grib ēst.Gluži kā Solvita Āboltiņa, kam kārotais parlamenta vadītājas krēsls bija dārgāks par potenciālajiem partneriem doto vārdu. Gluži kā «Olšteins un pieci», kas vēl pirms deputātu mandātu apstiprināšanas pameta Saeimā ievilkušās «lokomotīves» brašo komandu un metās vientulīgo «rokas drezīnu» sānceļā, joprojām mēģinot izlikties par uzticamām topošās valdības stutēm.Visneizprotamākā kaķu iezīme piemīt Valdim Zatleram. Viņš nevis mierīgi nogaidīja, kamēr izklīst paša izdzenāto 10. Saeimas klukstu spalvu mākonis un ceļš ir tīrs, jauno partiju nobriedinot 12. Saeimas vēlēšanām, bet, ātras karjeras tālumā spīdošo lukturu apžilbināts, metās tieši zem ārkārtas vēlēšanu ceļaruļļa. Palikusi slapja vieta, kur vārnām un žagatām paknābāties.Pēc kārtējās vilšanās var tikai ieteikt vēlētājiem negaidīt, kamēr šie «kaķi» mūs izcels no mēsliem, lai tūlīt apēstu. Nākamgad partijas sāk finansēt no valsts budžeta, un neviens cits kā mēs paši nevarēs novērtēt, vai nauda tiek izmantota pareizi, proti, ar viediem lēmumiem uzlabojot sabiedrības dzīvi, nevis pildot personiskās kabatas. Lai pieradinātu politiķus savaldīt badīgās ķetnas, jāskatās viņiem uz pirkstiem, piemēram, sākot ik pa laikam apmeklēt pašvaldības vai Saeimas sēdes. Ja ne citādi, tad aizraujoša izrāde un laba izpratne par tur spēlēto teātri būs nodrošināta.
