Kad politiķu runās saklausu vārdiņu «spēle», es atceros pasaules kausa izcīņu futbolā. Kāda meistarība, kāds profesionālisms! Cik filigrāns izpildījums! Augstākā pilotāža. Tas bija satriecoši.Nē, nē, es nedomāju par vārtos iesistām bumbām. Te viss notika skatāmi, saprotami.Bet, lūk, epizode! Uzbrūk serbu pussargs Milans Janovičs, apmēram desmit metru no soda laukuma. Pretinieka spēlētājs cenšas bumbu atņemt un nejauši pieskaras ar roku pussargam. Ko dara Janovičs? Viņš tūdaļ krīt, apmet divus kūleņus un paliek guļam uz muguras. Kreisā kāja, mazliet pacelta, raustās krampjos, tad sastingst, un galva lēnām nogulst zālienā. Viena acs piemiegta, otras baltums pavērsts pret Āfrikas zilajām debesīm.Fani pūš taures un sit bungas, ir neiedomājams troksnis. Piesteidzas tiesnesis un pieliecies skatās. Janovičs aiztur elpu, viņš to var gandrīz minūti, un ar pievērto aci vēro, kā treneris bļaujot ar abām rokām plēš sev matus. Tiek gatavotas nestuves. Beidzot atskan svilpe, ir piešķirts soda sitiens.Janovičs ceļas kājās, spēle turpinās. Bet vai skatītāji bija vīlušies? It nemaz. Viņi kliedza un sita kājas, viņi bija sajūsmā, cik veikli Janovičs ir apmuļķojis tiesnesi, jo tā bija spēle.Ko gribēja tie cilvēki, kuri piedalījās 11. Saeimas ievēlēšanā? Viņi gribēja deputātus, kuri nespēlēs spēlītes, bet godīgi strādās. Un ja arī kāds no tautas kalpiem kļūdīsies, ticiet man, viņi tam piedos.
