Ar koncertiem un tikšanās ballītēm novadu tautas namos, sākot jaunu sezonu, oktobrī par sevi atgādinājuši visu vecumu un veidu dancotāji, dziedātāji, teātra spēlētāji.Dārzi un lauki novākti, vakari kļuvuši garāki, jānāk kopā, lai kliedētu āra un gara tumsu. Senči to darīja, vakarējot pie dažādiem rokdarbiem. Mums nav jāsēž pie skalu gaismas, pagastos ir tautas, kultūras un saieta nami, kuru durvis ir atvērtas jauniem un veciem.Nezinu tādu mūspuses pašvaldību, kur, aizbildinoties ar krīzi, būtu kategoriski liegti līdzekļi kādas amatierkopas darbībai. Tā ir liela lieta, un, ticiet man, ne visās Eiropas valstīs ir tik dziļas tautas radošās attīstības un izglītības tradīcijas.Iet, piedalīties un izmantot šo iespēju, tas gan ir katra paša ziņā. Par to lai padomā tie, kuri spītīgi paliek mājās īgņoties un vienmēr gatavi pārmest: «Pie mums jau nekas nenotiek!»Notiek, un kā vēl! Pagājušajā sestdienā mazajā Bārbelē, vietējā tautas nama 85. jubilejā, skatījos dejotāju koncertu un no sirds priecājos – cik skaisti ir šejienieši! Staltām mugurām, mirdzošām acīm, jauku smaidu, vieglu soli. Viņos bija tāds lepnums – par sevi un vietu, kur dzīvo. Bārbeliešos sajutu augstu pašapziņa, pretstatā daudzu jau zaudētajai dzimtenes izjūtai.Lai ar to izaugtu mūsu bērni un mazbērni, mācīsim viņus ne tikai strādāt, bet arī dziedāt, pirms vēl sākuši runāt un dejot reizē ar pirmajiem soļiem. Jo arī tas ir darbs, atbildība, pienākums, kas uzplaukst gandarījuma puķē, kādu protam izaudzēt tikai mēs savā Latvijā.
