Aizvadīta starptautiskā šausmu jeb Helovīna diena, pie durvīm klauvē Mārtiņdiena, aiz kalniem nav arī valsts svētki un Ziemassvētki. Šajā laikā neviļus domāju par tradīcijām, to maiņu vai izzušanu.Helovīna vakarā pie mana nama durvīm stāvēja kāda ērmota galva, atpirkos ar pāris ledenēm un nodomāju – diezin vai Ziemassvētkos budēļus sagaidīšu? Šīs tradīcijas vietā nākusi cita. Gluži tāpat ir ar 8. martu. Ziedus un mīļus nieciņus tagad dāvina 14. februārī. Nav labi, ka kaut kas tiek piemirsts vai aizstāts, bet vai tāpēc teikt, ka tradīcijas vairs nav? Tā ir mainījusies. Mūsdienu jaunatnei jautrāk šķiet ērmoties un spokoties, kādu izjokot un tikt pie saldumiem. Ķekatās tagad ejam citā laikā, taču joprojām tiek gatavoti interesanti tērpi un maskas.Daudzas latviešu paražas pasaules elpa nav nomākusi. Joprojām pirms Līgo vakara lasām dažādas zālītes, lēcam pār ugunskuru, Mārtiņos cepam zosi, Ziemassvētkos štovējam kāpostus, Lieldienās krāsojam olas, ziemā pikojamies un rudenī ogojam un sēņojam.Varam svinēt arī septiņmiljardā cilvēka ienākšanu pasaulē. Latviskās tradīcijas tas neapdraudēs, ja vien paši tās gribēsim atzīt.
