Aziāta izteiksmīgajā sejiņā spulgo melnas acis. Pa tautas nama gaiteņiem un aktieru ģērbtuvēm puika pārvietojas tik zibenīgi kā kaskadieri ķīniešu filmās. Aizrādījumus rāmāk uzvesties, jo zālē notiek koncerts, zēns uztver ar labpatiku, it kā viņam būtu izteikts kompliments. Citi – mazāki bērni – aiz sajūsmas spiedz un joņo līdzi savam barvedim.Neko sliktu jau viņš nedara, tikai ir pārmēru ziņkārīgs kā kaķis un ātrs kā vējš. «No kurienes tu esi uzradies?» iestādes darbiniece jau grasās puikiņu sabārt pa īstam. «No Pekinas,» spulgacis attrauc skaidrā latviešu valodā un piebilst, ka mācās vietējās skolas sešgadīgo sagatavošanas grupā. Pieaugušo attieksme piepeši mainās. Neslēpdami ziņkāri, viņi sāk puisēnu iztaujāt par mammu, tēti, dzīvi Pekinā. Stāsta par ķīniešu drēbēm, kurās tērpjas teju vai visa Latvija, lūdz pārtulkot ķīniešu valodā latviešu vārdus. Zēns uzmanīgi klausās un ar sešgadniekam netipisku nopietnību atbild uz jautājumiem. Ne mirkli nesamulst. Ātra uztvere un domāšana, cits temperaments.Pekinā viņš sarunājas ķīniešu valodā, bet šeit – tikai latviski. Puika nesaprot, ko nozīmē izbrīns pieaugušo acīs un apzīmējums «valodu barjera». Drīz viņš tekoši sāks runāt arī angliski. Mazais zēns ir pasaules cilvēks. Epizode, kam valsts svētku dienā biju aculieciniece kādā kultūras iestādē, šķita zīmīga. Es domāju, ka beidzot mums ir pienācis laiks tikt vaļā no aizspriedumiem, izdzirdot vārdu «kosmopolīts». Mūsdienu pasaule ir multikulturāla. Ja vien izdotos pārvarēt latviešu aizdomīgumu pret «svešajiem», mēs paši kļūtu ar jaunu pieredzi un atziņām bagātāki.
Spulgacis no Pekinas
00:00 25.11.2011
43