Kaut arī šonedēļ atkal, atverot žalūzijas, aiz loga sagaidīja īsts ziemas skats, Lieldienas ir mani mīļākie svētki.Nav grūti sajust pavasara nākšanu, ja lauku šosejas malā noklāj tūkstošiem dažādu sugu gājputnu, virs galvas spītīgi ļurina cīruļi, bet krokusi, nometuši salnas cepurītes, atver saules dzeltenus, debess violetus un jūraszilus zvaniņus.Šogad pavasaris nāk lēni, nebliežot ar plus 30 grādiem aprīļa sākumā, bet arī neliekot stigt kupenās olu meklētājiem. Ir laiks pārdomāt un sagaidīt ziedu laiku ar prieku, novērtējot mūsu valsts dabas priekšrocības ar četriem gadalaikiem, biezu kārtu auglīgas zemes, bagātīgu ūdens krājumu, augu un dzīvnieku daudzveidību. Tās ir vērtības, ko glabāt un lolot.Lieldienu garīgais saturs liek domāt par dzīves jēgu un piepildījumu, uzdodot jautājumu – ar ko mēs nopelnām augšāmcelšanās balvu? Vai ar mantas krājumu, vai varas sceptera smagumu, vai paveikto darbu skaitu? Varbūt pietiek ar vienu soli, ko pasperam pretī grūtdienim, un visa pārējā jezga un skriešana, mēģinot panākt arvien rūkošo laika vienību, ir tikai iemērītā mūža aizpildīšana ar kaut ko aizraujošu un jēgpilnu vai apnicīgu un veltīgu…Pavasaris ir neapturams, tas atnāks par spīti ziemeļaustrumu vējam un cīruļputenim. Asni izdīgs, pārspējot ledus kārtiņu uz augsnes, ābeles no trauslajiem ziediem izlolos visu ziemu graužamus augļus, stārķi, pielabojuši ligzdu, izvedīs kārtējo jauno paaudzi. Dzīvības pastāvīgās atjaunotnes brīnums atver acis un sirdi, ja vien vēlies tam noticēt un uzticēties.
