Bizness nepazīst valstu robežas, reti kad tam saistošas nācijas intereses. Labdarība arī ir maz sastopama parādība.Latvijā uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi biznesmeņi, kas savu uzņēmējdarbību velta sabiedrībai. Galvenais ir nopelnīt. Tieši tā, manuprāt, arī domā un rīkojas dāņu (šeit varētu būt minēta jebkura valsts vai tautība) uzņēmējs Alekss Rasmusens.Jābūt gana naivam, lai cerētu, ka ārzemju uzņēmējs šeit ieradies celt saulītē Latvijas ekonomiku, ka viņa nodoms gādāt par tīras, neskartas Latvijas dabas saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Viņa interesēs diezin vai ir šīs valsts sociālo problēmu risināšana, radot daudzas darba vietas. Galvenais ir vēlme gūt maksimālu peļņu ar iespējami minimāliem ieguldījumiem. Nevis būvēt desmit mazas, videi un sabiedrībai draudzīgas fermas, bet uzbliezt vienu grandiozu kompleksu, cenšoties samazināt pašizmaksu, kur vien iespējams. Un tas ir arī no uzņēmējdarbības viedokļa loģiski.Rasmusens sāka Latvijā ar tūrismu, bet drīz vien saprata, ka šīs jomas klienti ir diezgan prasīgi, nereti arī grūti prognozējami. Tad viņš pievērsās citai nozarei. Cūkas nav cilvēki, daudz ko piecietīs, arī Latvijas likumdošana šajā jomā ir nesalīdzināmi pielaidīgāka par Dānijas likumdevēju prasībām. Kādā intervijā viņš pats ir atzinis, ka Dānijā šādu milzu kompleksu būve, ņemot vērā visas vides uzraugu prasības, ir ekonomiski neizdevīga un teju vai neiespējama. Mūsu vides dienestus pieminēt vispār nav vērts. «Uzvaras-Strautu» gadījums izsaka visu par valsts kontroles dienestu mazspēju. Naivums būtu uz tiem paļauties.Kas vietējiem ļaudīm atliek? Protams, bērnišķīgā spītībā sist kāju pie grīdas un tiepīgi apgalvot «Neparko!» nav risinājums. Nepieciešama skrupuloza katra sabojātā ceļa kilometra uzskaite, katra piesārņotā strautiņa reģistrēšana, smaku, augsnē izgāztās indes konstatēšana, daudzas citas iespējamās neizdarības, nelikumības. Kas tam visam sekos līdzi?
