Bibliotēkā paņēmu Čārzla R. Krossa grāmatu par mūziķi Kurtu Kobeinu. Amerikāņu grupas «Nirvana» un grandža žanra pamatlicējs pašnāvībā dzīvi beidza 27 gadu vecumā.Ne pārāk tālajā 1994. gada aprīlī pēc traģiskā notikuma sabiedrība lielākoties reaģēja divējādi – ģimene un fani sēroja, bet citi savukārt atviegloti uzelpoja, ka notikusi taisnīga tiesa, un saviem bērniem pamācīja: «Redz, līdz kam noved narkotikas!»Tik viegli sabiedrībai ir nogrūst vainu uz kādu «sātana» izgudrojumu un uzskatīt, ka ar pašiem viss ir kārtībā. Motīvs, kas grāmatā caurvijas visbiežāk, ir tieši mūziķa bērnībā piedzīvotais. Kurts savos agrīnajos tīņa gados lielākajai daļai cilvēku, ko viņš pazina, ir palicis atmiņā kā puišelis ar gaišiem matiem un izteikti skaistām zilām acīm. Lai gan pēc dabas viņš bija kluss, skolā viņš bija viens no populārākajiem bērniem, kam bija talants zīmēšanā, un, neraugoties uz savu mazo augumu, zēns bija apveltīts ar veiklību sportā. Un šī skaistā aina vienā brīdī pārvēršas, kad puiša vecāki izlemj šķirties. Nespēdams samierināties ar šo faktu, Kurts draugiem stāsta, cik ļoti ienīst savus vecākus, taču tajā pašā laikā klusībā pie sevis ar vislielāko nepacietību gaida to iknedēļas ģimenes vakaru, ko šķirtie vecāki kopā ar bērniem pavada, spēlējot galda spēles. Tālāk puisis apmetas pie tēva, tad pārvācas no viena rada pie cita, kādu laiku pavada uz ielas, tad atkal pārceļas pie drauga ģimenes, vēlāk nonāk uz ielas, kādu laiku dzīvo pie mātes un atkal uz ielas. Viņa gaitas pavada mūzika, narkotikas un sekss, taču tam visam cauri laužas alkas pēc ģimenes, kādā Kurts uzaudzis. Klāt neglābjama depresija, kas vēlāk ņem virsroku pār veselo saprātu.Arī manā draugu un paziņu lokā ir ļoti daudz, ja ne pat vairākums, līdzaudžu, kuru vecāki vairs nedzīvo kopā. Par laimi, šie cilvēki ir saglabājuši optimismu un cenšas dzīvot tā, lai nepieļautu vecāku kļūdas. Ne vienmēr atkarību izraisošas lietas ir tās, kas sabojā cilvēka dzīvi. Bieži vien tie ir tikai katalizatori, kas pastiprina sekas nepareizai audzināšanai.
