Lai cik balti iztaisītos autortiesību maksas iekasētāji, situācija ar radio (ne)klausīšanos ir kļuvusi absurda.Šonedēļ to pierādīja gadījums, kad nelielam veikalam uzlikts 500 latu sods par radio neizslēgšanu pēc ziņām, kad atskanēja mūzika. Policisti, kuri grozījās veikaliņā kopš ziņu sākuma, novēršot tirgotāju uzmanību, uzklupa kā maitu lijas, tiklīdz atskanēja dziesma, kuru aizliegts klausīties, iepriekš par to nesamaksājot. Pārdotavas īpašnieces nopirkušas licenci.Nav precizēts, vai radio bija sabiedriskais, par kuru jau esam samaksājuši visi ar saviem nodokļiem, kurš savukārt jau ir samaksājis par visām atskaņošanas licencēm ar mūsu naudu. Taču skaidrs, ka tagad daudzi cilvēki mazos veikaliņos, frizētavās, skaistumsalonos, birojos un citur noraustās bailēs, ja atļāvušies ieslēgt Latvijas Radio 1 analītisko runāšanas programmu «Krustpunktā», bet tur pēkšņi ir «muzikālā pauze»!Un ko tagad darīt ar nesen pārbaudītajām trauksmes sirēnām? Pēc priekšrakstiem, tādu dzirdot, mums jāieslēdz radio, kas ir visiem pieejamākais medijs. Vispirms laikam jālūr ap stūri, vai tur jau neuzglūn modrie pieķērēji briesmīgajā noziegumā – sabiedriskā radio ieslēgšanā nepiemērotā brīdī.Ja mēs nevaram jebkurā situācijā klausīties sabiedrisko radio, kāda jēga vispār runāt par vārda un preses brīvību? Tas būtiski ierobežo sabiedrības tiesības saņemt informāciju. Turklāt šī histērija, ka tik kāds bez maksas neizdzird, piemēram, neatkārtojamās kompozīcijas Latvijas Radio 2, arī par nodokļu naudu uzturētā, samazinās tā auditoriju, reklāmas ieņēmumus un galu galā pašu dziesmu radītāju un atskaņotāju popularitāti. Piekrītu, par daļu latviešu mūzikas labāk ir dzīvot laimīgā neziņā, taču – vai tas patiesi ir autortiesību sargātāju mērķis?
