Kaut arī Latvijā ir demogrāfiskā krīze, valsts atbalsts lielajām ģimenēm ir simbolisks un vieglāk ir audzināt vienu atvasi.Maijā iepazinos ar daudzbērnu ģimenēm, kuras varu vienīgi apbrīnot. Par vecāku spēju pabarot, apģērbt, palīdzēt daudzpusīgi attīstīties, izglītot savas atvases arī pavisam skopos apstākļos. To var salīdzināt ar ļoti neizdevīgu uzņēmējdarbību, kurā tikai jāiegulda. Mīloši vecāki gandarījumu saņem, sākot ar katra mazuļa pirmo smaidu un solīti. Nedomājot, ka ar to nevar samaksāt par elektrību, gāzi, apkuri vai vecāko atvasi palaist studēt. Nav gadījies dzirdēt par pašvaldību, kura, piemēram, garantētu daudzbērnu saimei kredītu uz 30 gadiem mājas būvei vai dzīvokļa pirkšanai. Tāpēc viņiem jāprot uzsliet trīsstāvu gultu un virtuves galdu lietot daudzfunkcionāli – pie tā ēd, gatavo mājas uzdevumus un apmaina autiņbikses mazākajam.Tiek piedāvāts kaut kas – lielajām saimēm ir lētākas ieejas biļetes dažās kultūras vai izklaides iestādēs, taču līdz tām vispirms jānokļūst. Vecāki var saņemt papildu atvaļinājumu darbā, ja tāds ir. Var izmantot iespēju pensionēties agrāk, ja sociālās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem. Kā šos gadus sakrāt, ja gandrīz neiespējami atrast iespēju māmiņām strādāt mājās vai nepilnu slodzi, lai bērna audzināšanu savienotu ar darbu?Saprotams, tā ir katras ģimenes izvēle, cik mazuļu laist pasaulē. Vienu, nevienu vai trīs un vairāk, apzinoties, ka bērnkopība Latvijā ir ļoti dārgs prieks. Tāpēc daudzi lielo ģimeņu vecāki neko negaida no valsts un nelūdz no pašvaldības. Pat nevēlas stāstīt, kā tiek galā, lai kāds neiedomātos, ka viņi savus bērnus lieto kā atlaižu talonus. Tā ierastāk rīkojas tādi cilvēki, kuriem varbūt vispār nevajadzētu vairoties, tieši viņu dēļ jēdzienam «daudzbērnu» kļuvis tik ierasti pievienot ne tikai trūcīgās, bet arī nelabvēlīgās ģimenes apzīmējumu.
