Cik muļķīgi – kādam bija jānomirst, lai visaugstākajā līmenī sāktu runāt par neatliekami vajadzīgo palīdzību akūti slimajai veselības aprūpes valsts sistēmai.Stradiņa slimnīcas teritorijā pēc mēneša mirušu atrada nakts vidū izrakstītu pacientu. Kas un kā noticis, Veselības inspekcija vēl izmeklē, tomēr ministre jau tikusies ar nozares arodbiedrību pārstāvi, lai runātu par mediķu algām. Rīgas dome rosina 1. slimnīcas darbības atjaunošanu. Lielo slimnīcu uzņemšanas nodaļas atver durvis mediju pārstāvjiem, lai parādītu, kā strādā mediķi, ko pārdzīvo pacienti. Pagājušā gada oktobrī par Stradiņa klīnikas uzņemšanas nodaļā piedzīvoto «Bauskas Dzīvei» stāstīja baušķeniece Daiga. Arī viņu uz Rīgu aizveda ātrā palīdzība, turpat uzņemšanas nodaļas koridorā pusi dienas noturēja kopā ar citiem tādiem pašiem sāpju mocītiem cilvēkiem, kuri, tāpat kā Daiga, cerēja uz palīdzību. Tikpat slima kā aizvesta un tikpat nezinoša par turpmāko ārstniecības gaitu vakarā paciente tika izrakstīta un meklēja, kā tikt uz mājām. Toreiz Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā atbildēja, ka tas nav nekas īpašs. Katram, kurš uz slimnīcu aizvests, nav jācer, ka viņu tur ārstēs. Tad kāpēc mūs uz turieni ved? Kāpēc neatliekamās palīdzības mašīnas ar pacientiem vispār joņo pa Latvijas ceļiem? Nevainoju mediķus, kuri strādā pāri spēka un izturības robežai. Ik reizi, mainoties valdībai, jaunais veselības ministrs ir nācis ar savu reformu. Veselības aprūpei ir izmežģītas rokas, kājas, šķiet, arī kakls. Uz sistēmas reorganizācijas altāra ikdienas darba veicēji – ārsti, medicīnas personāls – un mēs, pacienti, esam kā upurjēri. Tādā kā asinsbrālībā vienoti, cits citam var novēlēt vienīgi cerību – kaut kā izturēt.
Uz izturības altāra
00:00 11.06.2012
92