Profesionāļiem, kuru darbs kaut mazākajā mērā saistīts ar cilvēkiem, būtu jāuzliek pienākums vismaz reizi pāris mēnešos pārraut ierasto ikdienas ritmu ar izbraucienu uz kādu vietu tepat Latvijā vai tuvējās ārzemēs vai arī satikšanos ar ļaudīm, kas dara ko pilnīgi citādu vai dzīvo pavisam atšķirīgi.Tas atver acis un liek uz savu «pīļu dīķi» paraudzīties skaidrāku skatu, novērtējot plusus un nebaidoties saredzēt mīnusus, ja vien neesi jau tajā stadijā, kad galvenais ir «nosēdēt līdz galam». Tā var pārliecināties, ka arī maza formācija ar atjautīgu ideju var būt saimnieciski stabila. Tā var atklāt, ka ir valsts un privātā sektora vadītāji, kas darīšanās rullē ar velosipēdu, nevis savas neaizstājamības maldīgajā apziņā pāršķiebtu ģīmi neatrauj dibenu no džipa sēdekļa. Tā var uzzināt, ka labāk darbojas visiem atvērta, pret citādi domājošajiem labvēlīga un tieši tāpēc produktīva komūna, jo tikai tā var garantēt mūsdienu sabiedrībā tik svarīgo daudzveidību un virzienu dažādību.Visbeidzot, tā var pārliecināties par nenovēršamību, kas ignorē jebkura cilvēka ego. Šovasar gluži neviļus nonācu vietā, kuru iepriekš vairākus gadus regulāri apmeklēju pirms 30 gadiem. Jūras krasts tīri fiziski ir pavirzījies par metriem 15 tuvāk krūmiem klātajai kāpu joslai. Jūra «apēd» zemi, un sekunžu ritums «apēd» mums katram atvēlēto laiku. Būtu lieliski, ja mēs to apzinātos ikdienā un ik mirkli aizvadītu ar pārliecību, ka tas piepildīts ar jēgu. Un tas ir svarīgi jebkuram cilvēkam.
