Komunismā gan bija labi, tā stāsta man viens vīrs. Visi esot kārtīgi strādājuši. Tiem, kas nestrādāja, draudējušas dažādas nepatikšanas. Stāstītājs ir uzņēmējs, kurš apgalvo, ka strādnieki tagad esot slinki. Nav vērts maksāt pat minimālo algu.Tad viņš dodas pie paziņām. Runā par medībām Āfrikā, jaunākajiem spēkratiem. Beigās visa firmas vadība sasēžas modernās automašīnās. Viņi ir pārliecināti, ka nopelnījuši savas ērtības melnā, grūtā darbā, bet pārējiem jāpriecājas, ka saņem kaut minimālo algu.Skatos un domāju: «Kāda gan putra galvā ir mūsdienu latvietim?!» Šiem vīriem nav pat 40 gadu, un par to, kas patiesībā bija komunistu laikos, dzirdējuši vairāk no citiem nekā paši sapratuši. Par ko kaifo šie uzņēmēji? Viņi dara, ko grib, bet valsts piespiež strādniekus strādāt par algu, kādu viņiem piedāvā. Īsti komunisti pagājušā gadsimta 30. – 50. gados šādus biznesmeņus nošautu jau pirmajā dienā.Šāda attieksme diemžēl ir arī valdībai. Nesen paziņoja, ka palielinās skolotāju algas. Parastam skolotājam maksās par 25 latiem vairāk, bet dažu skolu direktoriem atalgojumu palielinās par vairāk nekā 300 latiem. Kā joko internetā – esam tik nabadzīgi, ka naudas pietiek tikai lielajām algām, bet mazajām – nekā.Pirms simt gadiem šādas uzņēmēju attieksmes pret strādniekiem dēļ gandrīz sabruka vairākas Eiropas valstis un izveidojās Padomju Savienība. Pazīmes, ka līdzīgs scenārijs var atkārtoties, jau bija – Oranžā revolūcija Ukrainā, bariņš ar lietussargiem Latvijā. Spriedzi samazināja masveida izbraukšana uz Eiropas valstīm, bet cik ilgi ar to pietiks – kas to lai pasaka? Varbūt līdz nākamajai krīzei?
