No rītiem un vakaros jau salst kājas un rokas, bet tā vēl negribas teikt ardievas vasarai un saules siltumam. Tik ļoti maz tā šogad mūs lutinājusi un sniegusi svelmes brīžus.Tiklīdz gaismas un siltuma devēja parādās pie apvāršņa, gribas ietērpties puķainā kleitā, uzvilkt basenes un justies kā vasarā. Taču ilgi sevi tā neapmānīsi, ja nu vienīgi, kamīnā malkas pagalēm sprakšķot, var mēģināt atbīdīt tumsas un pelēcības iestāšanās brīdi.Rudens atnākšana dabas mistērijā ir neizbēgama. Aizvakar diena kļuva tikpat gara, cik nakts, varēja kurt astronomiskā rudens saulgriežu ugunskuru. Taču mūsu senču paražās iegājies, ka saulgriežus jeb vasaras beigas svinam kopā ar ražas svētkiem, kas gaidāmi šīs nedēļas nogalē – Miķeļdienā. Tikai tā svinēšana krietni gājusi mazumā, jo – cik daudziem joprojām ir svarīgas apjumības, kad visa raža savesta mājās? Vairākums to ierasti ievāc no lielveikalu plauktos sarindotā piedāvājuma. Retais vairs ko izaudzē mazdārziņā, tādēļ šis datums mūsdienās vairāk ir pārdotgribētāju instruments, lai uzturētu morāli noplicināto patērētājkultūru.Nav arī brīnums, ka jaunajai paaudzei tīkamāka ir spokošanās Helovīnos nekā Miķeļdienas izdarības. Taču atstāsim tradīcijas katra paša ziņā un, ja piepildīsies sinoptiķu prognozes, izbaudīsim zelta lapkriti. Pastaigāsimies pa tīkamām vietām, sildīsimies jau rudenīgajos, tomēr gana siltajos saules staros. Tik daudz kas vēl jāpagūst un jāizjūt, lai novembra garajās lietus novakarēs un februāra gaudojošajā ziemeļvējā ir, ko atcerēties. Varbūt tā būs silta vēja pūsma, kas tik draiski pluinīja matus, varbūt salnas neskartu ziedu smaržas dāsnums vai vasarīgi tērptu ļaužu burzmas īpašais šarms. Šādi mirkļi dāvā mieru un prieku. Nepretenciozi, klusi, it kā nemanāmi, taču neatkārtojami.
