Neformālā izglītība beidzot tiks novērtēta. Precīzi formulēts šis jēdziens Latvijā vēl nav, bet neformālā izglītība ietver visas darbības, ko redzesloka, zināšanu un praktisku iemaņu paaugstināšanas nolūkā cilvēki veic pašmācībā. Tā ir dažādu semināru, konferenču, lekciju, kursu, meistarklašu apmeklēšana gan Latvijā, gan citās valstīs. Tā kā oficiāli kvalifikācijas dokumenti netiek izsniegti, pašmācību uzskata par brīvā laika pavadīšanas kaprīzi un nesaista ar personas profesionālo darbību. Vērtība bija tikai formālajai izglītībai, ko apstiprina valsts atzīts kvalifikācijas sertifikāts. Piemēram, strādājot skolā, ik pēc pāris gadiem pedagogiem ir obligāti jāapmeklē vismaz 36 stundu semināri. Nereti, lai saņemtu sertifikātu, darbinieki ir spiesti piedalīties visnotaļ formālos kursos, kuriem turpmākajā izaugsmē nav nekādas nozīmes. Žargonā runājot, viņi vienkārši «atsēž» noteikto laiku, lai darba devējiem pasniegtu obligāto sertifikātu. Tostarp cilvēki, kuri daudz enerģijas un personisko līdzekļu ir veltījuši savas kompetences paaugstināšanai valsts izglītības institūciju neakceptētās nodarbībās, tiek uzskatīti par neizglītotiem un slinkiem, jo kvalifikācijas vienīgais pierādījums līdz šim ir bijis sertifikāts. Nevienam neinteresē, vai kursants ir uzmanīgi klausījies vai snauduļojis, izklaidējoties ar īsziņu rakstīšanu.Vairākas valsts un nevalstiskās izglītības organizācijas un iestādes nu ir aktualizējušas neformālās izglītības lomu, nākamnedēļ Jelgavā rīkojot pirmo semināru par pašmācībā iegūto zināšanu atzīšanu valstī līdzīgi kā daudzās Eiropas zemēs. Tas ir pirmais solis arvien pieaugošo formālisma ietekmju mazināšanai izglītības, kultūras un citās jomās.
