Sestdienas vakarā pa Bausku staigāja trīs puiši vecumā ap 15 gadiem. Vienam no viņiem rokās pneimatiskā šautene.Ja tā būtu tikai sestdienas vakara problēma, varētu droši teikt: «Kur kārtībnieki skatās?!» Vai – kur puišu vecāki? Tomēr dažādas jauniešu grupas ir redzamas, regulāri pastaigājoties pa pilsētu arī skolas stundu laikā.Šie bērni ir ne tikai vecāku un policijas nolaidība, bet arī izglītības sistēmas «produkts». Piemēram, pamazām kļūst aktuāla diskusija par to, ka jaunieši, beidzot vidusskolu, patiesībā iegūst tikai ceļazīmi uz augstskolu. Nav specialitātes vai īpašu prasmju, iemaņu. Skolēni, kas nebeidz pat pamatskolu, cieš vēl vairāk, automātiski kļūstot par likteņa pabērniem, kuri pret pārējo sabiedrību nebūt nesāks izturēties jauki un saprotoši.Lielu ļaunumu izdarījusi mūsdienu bērnu tiesību sistēma, ļaujot viņiem justies nesodāmiem un liedzot strādāt. Ja kāds šaubās, lai atbild uz jautājumu – ar ko skolas disciplīna un nepārtrauktā sēdēšana stundās var iekārdināt bērnu, kurš uz ielas ir sastapis brīvību, neatkarību, nesodāmību un naudu, kaut arī nelegālu? Lai šos bērnus iesaistītu izglītībā, viņiem jāparāda iespējas – profesionāla izglītība, kas dos reālus ieņēmumus tagad, nevis pēc desmit gadiem, kad beigs augstskolu. Šie bērni jau agrā vecumā vēlas pelnīt, bet legāli to nodrošināt nevar. Un atrod citus veidus.Dzirdot uz ielas šo bērnu sarunas, var saprast, ka viņi ir latvieši. Tomēr valoda, kurā viņi runā, radītu neizpratni ikvienam, jo rodas izjūta, ka viņi patiesībā neprot nevienu valodu, izmantojot savstarpējai saziņai pašu izveidotu ielas slengu. Viņus neaudzinām mēs, viņus audzina ielas agresīvās attiecības. Tā mēs paši radām sev problēmas, jau 20 gadus nespējot piedāvāt bērniem pietiekami interesantu izglītību vai nodarbi.
