«Šodien braucu uz Rīgu uz kino.» Šādu frāzi Bauskas puses ļaudīm reti nākas teikt un reti arī dzirdēt.Provincē dzīvojošam kino skatīšanās galvaspilsētā ir dārgs prieks. Četru latu vērtai kino biļetei jāpieskaita vēl četri ar pusi lati par ceļa izdevumiem. Pierēķina vēl mazo popkorna tūtu – seansam desmit latu nāksies atvēlēt.Par kino tematiku rosināja domāt kritiķa Normunda Naumaņa paustie ironiski skarbie pārmetumi latviešu skatītājiem par vietējās kinomākslas nenovērtēšanu, tie bija publicēti laikraksta «Kultūras Diena» 16. novembra numurā: «Pirms žvankstam par savu dižo patriotismu, der zināt, ka nacionālais dzīvesveids, gluži tāpat kā ekoloģiskais un viss cits veselīgais, prasa gribas piepūli, arī lielākus ieguldījumus – morālos un naudiskos. Baltijas valstu vidū mēs esam viskūtrākie kinoteātru apmeklētāji. Turklāt pērn, salīdzinot ar 2010. gadu, kino gājēju skaits samazinājies par 2,1 procentu.»Pieņemu šos apvainojumus arī kā sev veltītus, jo kino, kas man īstenībā ļoti patīk, uz Rīgu skatīties patiešām braucu diezgan reti. Aizstāvot sevi, protams, arī baušķeniekus, kas neskatās kino, uzsveru, ka mums nav tādu iespēju. Nav korekti par kino skatīšanos dēvēt filmu demonstrēšanu kultūras namos ar datorprojektora palīdzību. Šī joma Bauskā nav aizpildīta. Pilsēta un tai pietuvinātie pagasti nav tik maza auditorija, lai nenodrošinātu neliela, moderna kinoteātra pastāvēšanu. Vecā kinoteātra ēka – tā ir pagātne, ko neatgūt, arī pašvaldībai nav pienākuma šādu pakalpojumu piedāvāt. Vai tiešām nav neviena uzņēmēja, kas būtu drosmīgs attīstīt šo biznesu?
