Neesam mēs neviens tik kristāltīri, lai nekad nebūtu pārkāpuši kādus noteikumus, likumus, kārtību. Tomēr ir situācijas, kad vajadzētu pieturēties pie nosacījumiem, un ir iestādes, kuras nedrīkstētu pašas pārkāpt noteikumus un ierādīt to citiem. Tās ir valsts un pašvaldību institūcijas.Pēdējā laikā man zvanījušas trīs sievietes no dažādiem pagastiem ar vienu un to pašu stāstu – novada domes administrācijas ēkā, skolās ik pa laikam tirgotāji ienes «lēto preci». Krūšturi un apakšbikses tiekot izkārtas pa kabinetiem, mācību iestādēs pat skolotāju istabā. Vai tas ir normāli, jautāja zvanītājas.Nav normāli. Darba laikā skolotāju istabā tiek piemērīta apakšveļa, staipītas zeķbikses. Audzēkņi paver durvis un to visu redz. Dažs gribētu iesaukties – vai tad pedagogs nav cilvēks?! Es teiktu – viņš ir īpašs cilvēks, kam vajadzētu būt saprašanai, kur un ko piemērīt. Arī domes speciālistiem būtu jāsaglabā jel kāda inteliģence un ētikas normas.«Īslaicīgo veikalu» atvēršana valsts un pašvaldību iestādēs ir nesmukums vēl kādā aspektā – tirgošanās te norit bez čekiem, kases aparātiem, nodokļiem utt. Un tas notiek pašvaldības namā, to atbalsta un veicina pašvaldības darbinieki!!! Konkrēto novada domi šoreiz neminu, paši to sazīmēs un varbūt kaut ko sapratīs…Protams, es dzīvoju mūsdienu realitātē un mēģinu saprast, ka «kreisās preces» tirgošana iestādēs un slimnīcās kādam ir vienīgais iztikas avots; savukārt pircējiem tā ir iespēja lētāk un ērtāk iegūt vajadzīgo mantu. Es arī esmu kritusi grēkā un pirkusi pienestās zivis un ogas, kuras vietējie paši ķēruši, kūpinājuši un lasījuši. Tomēr es laikam pārvērstos par pūķi, ja kolēģes laikraksta redakcijas zālē sāktu pielaikot apakšveļu. Pat dziļākajā nabadzībā cilvēkam jāciena pašam sevi. Te aprakstītie piemēri rāda, ka lauku inteliģence sāk zaudēt pašcieņu. Toties brēkādama pieprasa cieņu no citiem.
Par cieņu un apakšveļu
00:00 30.11.2012
41