Kad lietus lāses kā visdārgākās pērles sitas logu rūtīs un tumsa piesaka kara gājienu par īsāko gaismas mirkli uz zemes, ir pienācis laiks apciemot savus mīļos, kuri aizgājuši no mums.Sveces liesmiņa uz tēva kapa deg, vējā mētājoties, cenšoties nenodzist kā mēs, kā mūsu dzīve. Pakrūtē ienāk sāpes. Jau divdesmit divus gadus joprojām tā pati, kad pēkšņi, negaidot tēvs aizgāja neatvadoties. Cik daudz nepasacīta palika, cik daudz vēl neiemācīta aizgāja tēvam līdzi. Sirds sažņaudzas sāpēs – žēl, ka nepaspēju lūgt piedošanu un pateikt paldies un to, cik ļoti es viņu mīlu. Manī ierunājas tēva balss, sakot: «Iegaumē, dēls, tavs dotais solījums ir augstāks par karaļa zīmogu un parakstu! Uz tikšanos vienmēr ierodies piecas minūtes agrāk nekā piecas minūtes vēlāk! Mācies aprēķināt spējas, lai uzņemtos darbus vari izpildīt norunātajā laikā! Mūžu dzīvojot, domā vairāk par otru, kā viņš jutīsies, ja tu kādu lietu darīsi vai nedarīsi! Nedomā vienīgi par sevi!» Atskatos. Kāds pienācis, brīdi klusējam. «Redzi,» rādot uz kapa kopiņu, ierunājos, «tieši tik daudz uz šīs zemes mēs būsim nopelnījuši! Kad aiziesim, mūs guldīs zemē, kas nepiederēs mums. Šeit atdusas un atdusēsies ciešanas, panākumi, lepnums, bagātība, augstās tehnoloģijas. Tikai dvēsele stāvēs mūžības dzidrajā dzelmē Dieva priekšā un klusi pateiksies par visu.»Mācītājs runā par nāvi. Kāda nāve, es nodomāju. Cilvēks taču kā maizes grauds, briedumu sasniedzis, nomirst, aiz sevis atstājot daudz laba – atstāj dzimtas, pasaules turpinājumu. Tā cilvēks turpina dzīvot uz zemes, bet dvēsele – debesīs. Dievs nāvi ir sakāvis – pie krusta. Dievs par mums ir samaksājis ar labprātīgu nāvi, lai mēs dzīvotu mūžīgi.Viss dzīvē notiek pirmo un pēdējo reizi. Pirmoreiz mums jāierauga pasaule, jāsaka pirmie vārdi, jāsper pirmie soļi, jāmācās dzīvot, piedot un lūgt piedošanu. Bija pirmā reize sajust zirga samtaini mīksto purnu, ieskatīties suņa dzidrajās, uzticības un pazemības pilnajās acīs. Bija pirmā reize iestādīt ābeli. Tēva stādītā ābele joprojām priecē ar saldiem, smaržīgiem augļiem. Katram pienāk pēdējā reize atskatīties uz mūžā paveikto. Stāvu pie kapa kopiņas un domāju: «Ko par mani pie mana kapa stāvošie reiz teiks? Kādu vērtību es būšu aiz sevis atstājis?» Tik daudz mums tiek piedāvāts, tik daudz iespēju dots. Vēl joprojām. Dzīve aiziet strauji kā nemitīga ūdenslāšu virkne – aizpil, iztek, izlīst no rokām starp pirkstiem. Katrs rīts vēsta – paliek arvien mazāk un mazāk pirmo reižu, vairāk pēdējo. Visgrūtākais ir gaidīt šo nezināmo mirkli, kāds tas būs, bet tas pienāks, noteikti pienāks. Laikam jau mums ir jābūt daudz gudrākiem un jau tagad jādzīvo, ik dienas lūdzot piedošanu un mācoties piedot arī pašiem, lai mūs pēdējais mirklis nepārsteidz. Kavējoties pārdomās, ir atausis rīts. Esmu pietuvojies vēl par vienu dienu tuvāk mūžībai, pēdējam mirklim. Man dota vēl viena diena, vēl viena iespēja. Es izvēlos šo dienu dzīvot kā pēdējo.Bet ko tu šodien ar savu Dieva dāvāto dienu darīsi?
