Indijas ātrvilcienā «Mumbai Express» angļu mēlē mani uzrunā pretī sēdošais melnīgsnējais pasažieris. Viņš cenšas noskaidrot, no kurienes esmu un kādos nolūkos esmu atbraukusi uz šo Dienvidāzijas valsti. Vārds pa vārdam noskaidrojam daudzas interesējošas lietas. Mans vilciena biedrs izrādījās pasaulē zināmās farmaceitiskās kompānijas «Pfizer», kas ražo slaveno pretimpotences medikamentu «Viagra», darbinieks. Tajā brīdī viņš bija atceļā no augu plantācijām, kas kultivētas medikamentu ražošanas vajadzībām Indijas dienvidu rajonos.Sarunā esmu noskaidrojusi, ka īpaši augsts atalgojums ir tiem, kas saistīti ar augstajām tehnoloģijām. Informāciju tehnoloģiju studijas ir uz izķeršanu. Indijā pašlaik visi grib būt programmētāji, inženieri, fiziķi, matemātiķi un ķīmiķi, retāk jau ārsti, ekonomisti un juristi. Valsts milzu artavu investē divās galvenajās lietās – ceļos un izglītībā. Jauni augstākās izglītības kompleksi aug kā sēnes pēc lietus. Indieši ir pārliecināti, ka laba tehniskā, uz inovācijām balstīta izglītība un vismaz vienas svešvalodas zināšanas paver lielākas un augstāk atalgota darba iespējas.Te nu pretstatu Latviju, kas nevar sūdzēties par augstskolu trūkumu, bet par bezdarbu gan. Mūsu «alma mater» vēl joprojām populārākās studiju programmas ir «Tiesību zinātnes», «Komunikācijas zinātne» un «Vadības zinības». Tātad nekādas augstās tehnoloģijas. Klātienes studentam augstskolā jāierodas nedēļā tikai dažas dienas, lekcijās pasniedzēji izdala vai nosauc adreses internetā, kur meklēt par tēmu vajadzīgo, tikai studējošā paša paziņu lokā atrodas darba vietas. Ir gana augstskolas beigušo jauniešu bezdarbnieku, tātad – nav augstākajai izglītībai jēgas. Te nu brēktin jābrēc par nepieciešamo reformu. Es ceru, ka enerģiskie izglītības ministra Ķīļa runu plūdi beidzot ieies arī reālu darbu gultnē. Jau sen ir pienācis laiks veikt inventarizāciju augstākās izglītības sistēmā Latvijā.
