Ziemassvētku laikā skan daudz aicinājumu ziedot trūcīgajiem. Taču nabadzībai ir dažādas sejas.Novembra beigās piedalījos reģionu žurnālistu seminārā, kurā diskutējām, ko saprotam ar jēdzienu «nabadzība». Viedokļu apmaiņā iepazinos ar apbrīnojamu sievieti – Inetu Kursīti, Kuldīgā dzimušu skolotāju. Viņas dēlam piedzimstot atklāja Dauna sindromu, tomēr Ineta nesabruka, bet iedziļinājās Portidžas pedagoģijā. Kā veicināt ar garīgu atpalicību piedzimušu bērnu attīstību, tagad Ineta māca speciālistiem un ģimenēm Latvijā, Ukrainā, Gruzijā, Kazahstānā, Kirgizstānā, interesējas par šāda projekta iespējām Afganistānā, Āfrikā. «Nabadzība ir zināšanu trūkums jeb, pareizāk sakot, nezinām, kas ir īsta nabadzība. Esmu bijusi valstīs, kur ir bads, karš, nelabvēlīgi dabas apstākļi, lūk, tur izkļūt no nabadzības bez citu atbalsta cilvēkam tiešām ir ļoti maz iespēju!» stāsta Ineta.Mēdz teikt, ka bagātajiem vajadzīgi nabadzīgie, jo tos vieglāk pakļaut izmantošanai. Tomēr, ļaujoties nabadzībai, cilvēks iemācās gaidīt, lūgt, bieži arī pieprasīt visu no citiem, neieguldot dzīves uzlabošanā nekādus paša pūliņus.Lai izkārpītos no nabadzības, ļoti liela nozīme ir personības resursiem, jo trūkums var būt arī dzinulis centieniem dzīvot labāk. Pazīstu kādu jaunu sievieti, kurai, kā mēdz teikt, «pēc definīcijas» bija jābūt nabadzīgai. Viņu uzaudzināja mamma, kurai pašai bija vajadzīgs atbalsts. Bez ģimenes palīdzības, bet ar apbrīnojamu centību jauniete pabeidza augstskolu. Viņa varēja turpināt savas ģimenes nabadzības loku, tomēr ieguva maģistra grādu, strādā vienā no Latvijas pārvaldes institūcijām, sekmīgi veido karjeru, ir precējusies, audzina dēliņu. Domāju, ka ikvienam no mums ir zināms kāds līdzīgs veiksmes stāsts.
