Nesen kāda topošā žurnāliste pavaicāja, kāds ir mans profesionāli vilinošākais izpētes temats. Vajadzēja nedaudz padomāt, tomēr atbildi atradu.Tie ir apokrifi – vēstījumi par Jēzus Kristus dzīvi un darbiem, kurus svētie tēvi nav uzskatījuši par pietiekami labiem, lai liktu Bībelē.Saistošākā stāstā par Dieva Dēlu man šķiet izlaistā daļa, proti, kā viņš dzīvoja, ko darīja, ko apguva, galu galā – kā izauga un nonāca līdz tādai atbildības pakāpei, ka spēja apzināti ziedot sevi, atvainojos, glupo, izvirtušo, mantkārīgo, melīgo, ļauno, varaskāro, vardarbīgo, nodevīgo utt. cilvēku labā.Šķiet, liela loma te bijusi vecākiem, tātad Marijai un viņas vīram Jāzepam, kuru formāli vajadzētu dēvēt par Jēzus audžutēvu. Runa te ir ne vien par Marijas ticības stiprumu, kas ļāva viņai neielēkt upē, uzzinot par negaidītu, bez pašas piekrišanas iegūtu grūtniecību. Nez, cik daudzi mūslaiku vīrieši, uzzinājuši par it kā nevainīgas līgavas gaidāmo bērnu, būtu spējīgi turpināt lolot gan jauno sievu, gan pārsteiguma atvasi. Varbūt Jāzepa cilvēcība un gribasspēks arī bija arguments Debesu tēva izvēlei Jēzu dāvāt tieši šai ģimenei.Tāpēc man Ziemassvētku simbols vairāk par mazu bērniņu ir vecāki – mīloši, atbildīgi, labestīgi, saprotoši, gādīgi utt. Jāzepa piemērs rāda, ka nemaz nav jābūt bērna asinsradiniekam, lai kļūtu par labu tēvu. Tādēļ es gribētu reiz uzzināt pilno Jēzus dzīvesstāstu, ja vien tas neizrādīsies tikai skaists izdomājums.Vēlu gaišus svētkus visiem mūsu novadu vecākiem – gan bijušajiem, gan esošajiem, gan topošajiem. Protams, arī visiem bērniem, jo tādi esam vai reiz bijām mēs katrs.
