Ugunskuru «Baltijas ceļš» nebija bezjēdzīga izrādīšanās, kā labpatika izpausties dažam akcijas dalībniekam, pie viena ierasti pagaužoties par «slikto Eiropu», kas tik netaisnīgi izrīkojusies ar nabaga latviešiem.Tas bija lielisks pozitīvas pašorganizācijas piemērs – citu valstu kampaņu rīkotāji jau paguvuši virtuāli «uzsist pa plecu» koordinatoriem, kas burtiski dažās dienās spēja noklāt ap 700 kilometrus ar ciešu gaismas punktu virteni vien pēc dažiem paziņojumiem plašsaziņas līdzekļos un pilnīgi brīvprātīgas dalībnieku atsaucības. Visi bija gatavi tērēt laiku, spēku, degvielu un citu enerģiju, lai vestu malku desmitiem kilometru, stundu kurinātu uguni un pēc tam visu kārtīgi novāktu.Sārti bijuši pārāk zemi, un cilvēku – maz. Runa nebija par lielumu, bet par vienotības un spēka sajūtu. Ja arī pie kāda ugunskura stāvēja vien pāris vai pat viens cilvēks, ar viņu kopā bija mājās pie bērniem vai lopiem palicēju domas un sirds. Vienotai domai un jūtām ir milzīgs spēks, un tieši pozitīvs atgādinājums – te mēs esam un būsim, te mēs strādāsim un dzīvosim –, nevis mēsli vai izķērnāts piens pie kādas Briseles iestādes durvīm ir ietekmīgs mūsdienu Eiropā.Toties taisnība tiem, kas saka – vispirms jāsakārto pašu māja. Atgādināšu, ka Eiropas atbalsta maksājumu aprēķini pamatoti uz mūsu zemnieku un ierēdņu savulaik savāktajiem datiem. Pirms «riet» uz Briseli, vajadzētu saprast, kāpēc un kuri īsti atbildīgi par ievārīto, ko pavisam citi tagad mēģina izstrēbt. Un pieskatīt, lai tādas kļūdas vairs neatkārtotos.
